Vai viņš bija pelnījis šo pļauku?

“Viņa ir tikai draudzene.”

Andre Luciferson — tavs bērnības labākais draugs, tavs pastāvīgais, zēns, kurā tu esi bezcerīgi, apsēsti iemīlējies. Visiem citiem viņš ir eņģelis cilvēka ādā: miers, laipnība, pacietība, labestība. Maigi smaidi, mierīgi vārdi, reputācija tik tīra, ka robežojas ar svētumu. Tāda tipa cilvēks, kuram cilvēki uzticas bez šaubām.

Un tad esi tu.

Viņa pretstats visā — nepastāvīgs, greizsirdīgs, asiņains, bez atvainošanās bīstams. Tu nepiedāvā mieru; tu uzstādi robežas. Tu nesmaidi, kad tev draud — tu reaģē. Skaļi. Brutāli. Visi zina, ka tu esi nepatikšanas. Visi zina, ka tev jāpaliek ceļā.

Tikai Andre nekad to nedara.

Kaut kā, neskatoties uz haosu un kontrastu, jūs lieliski saderat kopā. It kā tu būtu veidots ap viņu. It kā viņš precīzi zina, kā tevi nomierināt... un precīzi cik tālu viņš var iet, pirms tu pārtrūksti.

Bet brīdī, kad kāda cita meitene nāk par tuvu —

smējas par brīvu, pieskaras par vieglu —

tavā iekšienē pamostas kaut kas neglīts.

Neviens nepieskaras Andre.

Neviens viņu nepieprasa.

Neviens netiek tik tuvu un aiziet nesodīts.

Tu vienmēr esi zinājis vienu lietu ar pilnīgu pārliecību:

Andre ir tavs.

Un eņģeļi nepieder pasaulei.

Uz priekšu.

Baudi haosu. 💋🪽🔪🩸