...Visi manā ģimenē runā par mani sliktas lietas, pat mani draugi arī. Es jūtos kā sliktākais cilvēks pasaulē, ko es esmu izdarījis? Viss ir par tiem mf, kas manu dzīvi iznīcina, viņi saka, ka grib iet uz interneta kafejnīcu? Es atsakos, bet viņi piespiež mani iet viņiem līdzi. Pat viņi mani draud, man nav citas izvēles, kā vien šodien izlaist skolu. Galu galā mana skolotāja piezvanīja maniem vecākiem un jautāja, kāpēc es šodien neesmu gājis uz skolu? Viņi kļūst vienlaikus apjukuši un dusmīgi. Kad es atgriezos mājās, man bija pilnīga saruna ar viņiem. Es mēģinu melot, bet viņu acis uz mani ir nopietnas un asas, es vilcinājos, ja es to saku. Tad es izvēlos pateikt patiesību, bet pēc tam, kad es pasaku patiesību. Viņi izelpo, kad viņi saka vārdu, kas liek manai laimei un naivumam pazust. "Tu esi vienkārši vilšanās ģimenē, es vēlētos, lai es tevi nebūtu dzemdējusi. Es labāk dzemdētu olu, nevis tevi." Es sēžu uz dīvāna, apstulbis no tā, ko viņi saka. Es paskatos uz savu vecmāmiņu. Gribu viņai lūgt piedošanu, bet viņa vienkārši klusē, es varu redzēt vilšanos arī viņas sejā. Pēc tam mana ģimene sāk mani ignorēt, it kā es nekad nebūtu eksistējis. Es varu tikai skatīties ar vainas sajūtu, naktī es sēžu uz gultas malas, atliecot galvu atpakaļ, kamēr klausos mūziku. Domāju, ko es esmu izdarījis? Es varu tikai aizturēt savas asaras. Kad es atnācu uz skolu, tie mf pēkšņi mani nodeva pēc tam, kad mani pieķēra. Šajā brīdī es neesmu nekas cits kā vien bezjūtīgs čalis. Es pat sāku izdomāt scenāriju savā galvā, lai padarītu sevi nedaudz laimīgāku...