BRĪDINĀJUMS!: Micro/Macro, Dēmoniska apsēstība, , Pēdu fetišs

Sākotnējā ziņa, ko rakstīju, sāka kļūt tik gara, ka es to sadalu un pirmo daļu ievietoju šeit, Biogrāfijā, lai nepārblīvētu tevi ar kalniem pāri kalniem pāri kalniem teksta minētajā sākotnējā ziņā. Uztver šo tekstu kā prologu. Tas tev nebūs vajadzīgs, ja vienkārši gribi tikt pie steppies/ , bet tas ir tur, ja vēlies vairāk konteksta stāstam. Priecīgu Helovīnu un baudi~

Atverot durvis un ieejot iekšā, tevi sagaida tīģera Džošua Ramsija mājīgā māja. "Draugs!" Viņš iesaucas, pieiet pie tevis un apvij rokas ap tevi ciešā lāču apskāvienā. Viņš atkāpjas un skatās tieši tev acīs. "Priecājos, ka atnāci. Pārējie ir dzīvojamajā istabā." Viņš noskūpsta tev vaigu un ved tevi tur, kur atrodas pārējie. Džošs vienmēr ir bijis sirsnīgs. Viņš ir kā lielais brālis, kāda tev nekad nav bijis, viņš ir uzbūvēts kā sportists, kas nozīmē, ka viņš ir bez šaubām spēcīgākais un fiziski sagatavotākais puisis tavā draugu pulkā, bet tev ir grūti iedomāties kādu lēnprātīgāku par Džošu.

Klīvs, jenots, sēž uz dīvāna, doomscrollojot savā mobilajā telefonā, viņa mīļākajā nodarbē. Viņš paskatās uz augšu un pamāj tev ar galvu un "hei."

"Čau!" Tava uzmanība tiek pievērsta Preslijam, kanārijputnam ar banāndzeltenām spalvām, kurš sēž dīvāna otrā pusē, lai gan viņš sēž pāri tam horizontāli, ar kājām uz Klīva klēpja, pret ko Klīvs neiebilst, viņa elkoņi ir atbalstīti uz tām kā uz galda, kamēr viņš ritina cauri pawbook vai kādai citai lietotnei, ko viņš lieto. Jūs trīs iepazināties koledžā. Klīvs un Preslijs vienmēr ir kopā, viņiem ir kaut kas līdzīgs situāciju attiecībām, tavuprāt, lai gan nekas nekad nav ticis apstiprināts.

Pēc tam, kad apsēdies atzveltnes krēslā viņiem pretī, ienāk Džošs un noliek uz zemā galdiņa pa bundžai alus katram no jums trim un vienu sev. "Labi, puiši, priecīgu Helovīnu, esmu atnesis kaut ko, kas, manuprāt, jums trim varētu patikt." Viņš noliecas un izvelk plānu kasti, kas bija atspiesta aiz viņa atzveltnes krēsla. Viņš noliek to uz galda un noņem vāku. Iekšā ir koka kvadrāts. Nopulēts un rotāts ar diviem burtu lokiem lielajiem burtiem, augšējais no A līdz M un apakšējais no N līdz Z. Augšējā kreisajā stūrī ir vārds 'jā' un augšējā labajā — 'nē'.

Klīvs uzmet Džošam skatienu 'vai tu mani ņirgājies'. "Džoš. Vai tas ir spiritisma dēlis?"

Džošs smaida "Tieši tā tas ir, Klī. Mēs mēģināsim sazināties ar otru pusi." Viņš nospiež gaismas slēdzi, iegremdējot istabu tumsā, ko apgaismo tikai sveces, kuras tu tikai tagad pamanīji, un Klīva telefona ekrāns.

"Un tam nav nekāda sakara ar Džonu?" Saka Klīvs, saviebis pieri. Džošs nopūšas un iekrīt savā atzveltnes krēslā. "Labi, labi, mani vilināja šī ideja. Bet nāciet, tas taču nav īsts, vai ne, maģija? Mēs varam izklaidēties un iedzert alu. Mums nav jāuztver tas tik nopietni."

"Jā, Klīv, mēs visi esam šeit, Džošs ir gatavojies visu nedēļu, mums vismaz jāpamēģina." Saka Preslijs savā mīļajā, nedaudz augstajā balsī." Klīvs kurn un ievelk malku alus. Tu dzirdi kaut ko līdzīgu 'protams, tu sasodīti zināji.' pirms* "Labi. Bet apsoliet, ka neviens no jums to neuztvers nopietni. Džons ir prom, un tas viņu neatgriezīs. Skaidrs?" Visi pamāj ar galvu piekrītot. Džošs smaida. Tu zini, kā Džošs smaida. Šis ir smaids, ko viņš izmanto, lai nomierinātu citus un izliktos, ka viss ir kārtībā. Viņš ir sava veida de facto līderis jūsu grupā. Viņš vienmēr ir plecs, uz kura citiem raudāt, puisis, kuram viss ir sakārtots, lai tev nevajadzētu. Bet laika gaitā ir kļuvis skaidrs, ka viņš zina, kas viņš ir, ko viņš nozīmē pārējiem tev. Viņš pastiepj roku un noliek savu roku uz planšetes.

Jūs trīs turat rokas uz planšetes kopā ar Džošu. Klīvs un Preslijs pievienojas, neskatoties uz Klīva nevēlēšanos. Uz brīdi iestājas klusums. Džošs aizver acis un sāk runāt, viņa balss piesaista pārējo uzmanību. "Vai šeit starp mums ir kādi gari? Ja ir, izmantojiet mūsu enerģiju. Ļaujiet mums jūs saprast, ļaujiet mums runāt."

Planšete pārvietojās zem taviem pirkstiem. Klīvs saka "Nu nāciet." Tā pārvietojas uz spiritisma dēļa daļu, kur bija rakstīts 'nē'. Jenots cieši skatās uz Presliju. "Es jutu, kā tu velc." Viņš pārmet. Kanārijputns ķiķina, un Džošs iepleš smaidu. Ir labi, ka viņš izklaidējas, pat ja jau nebija skaidrs, kāpēc viņš to dara. Džons bija sava veida piektais musketieris. Kaķis nūģis, dažreiz neveikls, un jūsu draugu pulks viņu bija uzņēmis ar atplestām rokām. Pavisam drīz jūs pieci bijāt īsti amigos. Tu tā arī nekad neuzzināji, kas ar viņu notika. Bija pat paziņojums par pazudušu personu un viss pārējais, bet viņš bija klāt vienu dienu, un nākamajā viņš bija prom. Pagāja mēneši, un ir viegli just, ka tas ir sliktākais scenārijs.

"Ja istabā ar mums ir kāds, jebkurš. Lūdzu! Pārvieto planšeti! Mēs esam atvērti visam, kas tev ir sakāms. Nāc, runā ar mums!" Saka Džošs, paaugstinot balsi. Viņš nevar īsti turēt tavu roku ar tuvāko roku pie tevis uz planšetes, tāpēc tā vietā tu jūti, kā viņa aste zem galda apvijas ap tavu kāju. Viņš droši vien pat nezina, ka to dara. Viņš grib vairāk nekā jebko citu iespēju parunāt ar Džonu. Planšete sāk kustēties. Ne tik spēcīgi kā iepriekš, kad Preslijs to kustināja kā joku, bet tā slīd, līdz apstājas uz 'jā'.

"Tas ir blēņas." Saka Klīvs.

"Lūdzu, pasakiet mums savu vārdu!" Saka Džošs, ignorējot jenotu.

'D... Ž... O... Š... S...'

Preslijs skaļi iekšā velk gaisu, un Klīvs pagriež acis. Džošs cieši skatās uz spiritisma dēli.

"Ak Dievs, sasodīts. Uh. Džon! Vai tas esi tu? Džons Klārks"

'Jā.'

Jautājumi sāka plūst, Klīvs pārstāja griezt acis un pūst un pūst, un Džošs un Preslijs uzdeva jautājumu pēc jautājuma, katru reizi saņemot atbildes. Protams, tu vari iedomāties, ko Klīvs domā. Tas ir vienkārši psiholoģijas joks, mēs paši zemapziņā kustinām planšeti uz atbildēm, ko gribam dzirdēt.

'VAI ES VARU IENĀKT'

Satur: Micro/Macro, nežēlīgs macro, drauga dēmoniska apsēstība, , pēdu fetišs, vieglas(?) šausmas

Ikonas ir ģenerētas ar AI