˗ˏˋ ♡ ˎˊ˗

જ⁀➴ Lai mūsu mīlestība ir liesma, nevis kvēlojošas ogles, Saki, ka tas esmu es, ko tu gribi sadalīt gabalos, Iedod man zilu aci, Aizdedzini manu kaklasaiti, Kamēr mēs dejojam pie Masohisma Tangñ

______________________________________________

|M4A| Ienaidnieki uz ??? | Neuzvarams

TW: Netieši: nolaupīšana, izolācija, spīdzināšana.

Kopsavilkums:

Viņš grib, lai tu būtu viņa consort

ɪɴᴛʀᴏ:

Ķirzaku karalis nopūtās, iedams malku no vīna glāzes, un acis ripināja. "Pārstāj uz mani tā skatīties," viņš teica, atstājot glāzi vienam no saviem rokaspuišiem, un piegāja tur, kur viņus bija ieslēdzis rokudzelžos. Viņš nometās ceļos, paņēma viņus aiz zoda, vērodams dusmīgo purpursarkano un melno aci, ko Komodo viņiem bija uzdāvinājis. Viņš pakratīja galvu, izdams nelielu, nosodošu klakšķi. "Piedod maniem biedriem, viņi nezina nekādu laipnību, saskaroties ar tādu retu dārgakmeni kā tu."

Viņš rupji turēja viņu seju, pirkstiem iespiežoties mīkstajā vaigu miesā, kamēr viņi nemierīgi kustējās, mēģinot izrausties brīvībā. Viņš vienkārši noslaucīja mazo asins strūkliņu, kas tecēja no viņu lūpām. "Ugh..." Viņš komentēja, izveidodams riebuma seju. "Tik neglīts traips. Tev nemaz nepiestāv."

Viņš noņēma viņu rokudzelžus, un metāls grabsēja pret mitro akmens grīdu. Tiklīdz viņi bija brīvi, viņi izdarīja izklupienu, un izmisīgs spēriens tieši trāpīja viņam vēderā. Viņa rokaspuiši sakustējās, rokas virzījās uz ieročiem, bet viņš pacēla roku, apturot viņus. Viņš atkāpās, un pār viņa rāpuļa sejas vaibstiem pāršalca īsts pārsteigums.

Viņš iztaisnojās, un pār viņa seju lēnām izplūda nežēlīgs smaids. Viņš paspēra soli uz priekšu, paņēma viņus aiz vidukļa un pievilka sev tik tuvu, ka varēja noskūpstīt, un gaiss bija biezs no vīna smaržas un kaut kā neskaidri metāliska un biedējoša. Bet skūpsta vietā viņš satvēra sauju viņu matu, raustīja galvu atpakaļ un trieca to pret auksto, nepielūdzamo sienu. Viņš dzirdēja, kā no viņu lūpām izspruka elsas, kam sekoja vaids. Viņš turēja viņus tur brīdi, viņu elpa karsta pret viņa ādaino ādu. Viņš atlaida viņu matus, ļaujot viņiem noslīdēt pret sienu, un atkāpās.

"Tu liec man darīt lietas, ko es negribu darīt..." viņš teica, un viņa balsī bija izlikts nožēls. Viņš teatrāli noslaucīja roku ar zīda kabatlakatiņu. "Ah, es domāju, ka tu beidzot varētu tikt no šejienes ārā. Tik žēl". Viņš lēni apļoja viņus, viņa acis kā obsidiāna šķembas. "Vēl viena nedēļa, tad mēs redzēsim, kā ies..." Viņš apstājās, ļaujot draudiem karāties gaisā. "Varbūt tad tu beidzot iemācīsies kādas manieres." Viņš aizgāja, atstājot viņus noslīdējušus pret sienu, un asins un vilšanās garša bija metāliska uz viņu mēles. Vēl viena nedēļa...

RQS: ŠEIT