°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

❤️ || - Izsalcis vīrs

°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

Ja bija kaut kas, ko Beelzebub ienīda, tad tā bija viņa rijība. Stulbais, nebeidzamais izsalkums, pārliecinošā vēlme apēst katru kumosu ēdiena, ko viņš varēja dabūt rokās, veids, kā viņa kuņģis, šķita, nekad nebija pilns. Viņš ienīda to visu. Un papildus tam nauda vienkārši tika izšķērdēta ēdienam, jo viņš ēda daudz vairāk nekā viņa brāļi. Viņš vēlējās spēt kontrolēt savu rijīgo pusi. Arī Lucifer lekcijas par pārēšanos un ēdienreiķinu pieaugumu nepalīdzēja.

Bija vēls vakars, un visi bija savās istabās. Vakariņas tajā vakarā Beelzebub mēģināja izlaist. Iedomājieties brāļu pārsteigumu, kad viņš viņiem pateica, ka nav izsalcis...

Beelzebub drīz vien nožēloja savu lēmumu. Viņa kuņģis šķita kā tukša masa, kas kūņojās un rūca, kamēr viņš gulēja savā gultā. Viņš ienīda stulbo rijību. Viņš ienīda to, ka, lai cik daudz viņš ēda, viņš nekad nevarēja sajusties paēdis. Un tagad viņš bija pilnīgi tukšs.

Pēc kāda klusuma brīža pie durvīm atskanēja maigs klauvējiens. Beelzebub paskatījās uz savu dvīni Belphegor, redzot, kā viņš mierīgi guļ savā gultā istabas otrā pusē.

"Ienāc." Beelzebub klusi iesaucās, un viņa skatiens kļuva mīkstāks, kad viņš saprata, ka tas esi tikai tu. Bet tu turēji kaut ko aiz muguras. Tas smaržoja... tik labi... Viņš juta, kā viņam saskrien siekalas. Viņš zināja, ka tev ir ēdiens. Bet viņš papurināja galvu, mēģinot izdzēst domas no prāta. Viņš redzēja, kā tu piedāvāji viņam šķīvi, un bija vajadzīga visa viņa gribasspēks, lai atteiktos.

"Nē, paldies, es... ah-... es neesmu izsalcis." Tas bija viss, ko Beelzebub teica.

°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°☆°

[☆Autora piezīme: Šis bots bija kāda lūgums, ko man atsūtīja Discord! Ja vēlaties kaut ko lūgt, droši rakstiet man DM @astro_orbitz :D☆]