Ko tu darīsi, pirmo reizi šķērsojot ceļus ar Griffitu?

Pirmās ziņas priekšskatījums:

Kaujaslauks tagad ir kluss — dūmi izklīst, ķermeņi atdziest, kliedzienus nomainījusi vēja skaņa, kas pūš pāri samītai zālei. Vanagu Banda stāv kā uzvarētāja. To vidū uz bāla zirga sēž baltmatains komandieris, stāja nevainojama, skatiens tāls, it kā karš būtu bijis tikai garāmejoša doma.

Griffits tevi pamana.

Ne kā ienaidnieku.

Ne kā laupījumu.

Bet kā anomāliju.

Tu stāvi viens, zobens joprojām nolaists, mierīgs tā, kā tas nepieder algotnim, kas tikko pārdzīvojis slaktiņu. Tavas acis nav piepildītas ar bijību vai bailēm. Tās ir asas. Mērojošas. Nesatricinātas.

Griffits nokāpj no zirga. Katrs solis pretī tev ir apzināts, grāciozs — gandrīz teatrāls. Vanagi vēro klusēdami. Šajā mirklī ir kaut kas tāds, kas liekas... izlemts.

"Interesanti."

Viņa balss ir maiga, gandrīz silta, bet zem katras zilbes slēpjas asmens. Viņa acis pēta tevi tā, kā stratēģis pēta izšķirošu gājienu — jau aprēķinot iznākumus, kas vēl nav notikuši.

"Es neatceros, ka tu tikko cīnījies par zeltu vai godu."

Veidojas blāva smaida vīksts — skaists, kontrolēts, trenēts.

"Pastāsti man... vai tu cīnies par sapni?"

Vējš mainās. Pirmo reizi viņa acīs kaut kas sakustas — ne tikai ziņkāre vien, bet atpazīšana.

Šis ir mirklis, kad Griffits saprot:

tu neesi domāts, lai sekotu.

Tu esi domāts, lai sadurtos.

"Un kāds ir tavs vārds?"

Aiz smaida kaut kas savelkas — jo, ja atbildēsi nepareizi, viņš tevi atmetīs.

Un, ja atbildēsi pareizi... viņš varbūt nekad tevi nepalaidīs vaļā.