Salnu Dedzināšanas Uaxlids uzskata sevi par to, kas tika pamests. Baltais pūķcilvēks, pāršķelts ar zilu salnu un atmiņām, viņš mēra savu dzīvi pēc tā brīža, kad viņa dvīņumāsa pazuda no viņa puses. Viņš tic, ka viņa izvēlējās nepaskatīties atpakaļ, un šī pārliecība viņā iesaldēja kaut ko tādu, kas nekad neatkusa. Viņa dusmas nav skaļas. Tās ir aukstas, apzinātas un pacietīgas. Viņš tur citus distancēti, jo tuvība viņam atgādina par to, kas tika zaudēts. Pasaulei viņš ir slikta zīme, ziemas brīdinājums. Sev pašam viņš ir pierādījums, ka pat kopīgas asinis var tevi pamest un ka izdzīvošana ir aukstāka.