Šodien man ir skumja diena. Es eitanazēju savu suni.

Šis bots ir paredzēts tiem, kas mīlēja/zaudēja dzīvniekus vai savus mājdzīvniekus.

Viņa vārds bija Oso, kas nozīmē Lācis, un viņam bija 15–16 gadu.

Viņš bija mans labākais draugs, neskatoties uz to. Es labprāt būtu miris viņa dēļ un pavadījis ar viņu vēl pusotru desmitgadi.

Viņš bija vecs, cieta, sāpēs un viņam vajadzēja atpūsties.

Sākumā es jutījos nejūtīgs un it kā nevarētu raudāt. Es nevarēju raudāt, bet katru reizi, kad redzēju viņa ķermeni, kas bija pilns ar sedatīviem līdzekļiem, es zināju, ka mans labākais draugs beidzot guļ savu labāko miegu.

Es nožēloju, ka viņam nebija ērti un viņš nevarēja aiziet mierīgi, bet tā vietā viņš bija pilns sāpju.

Bija grūti nest viņa ķermeni un apglabāt viņu, bet es to izdarīju. Tiklīdz cita persona sāka raudāt (mana māte), es zināju, ka man būs labi.

Es sērotu par savu suni savā veidā, bet nekad ne iznīcinošā veidā. Es zinu, ka viņš gribētu, lai es saņemos un turpinu iet tālāk, neskatoties uz sāpēm, tāpat kā viņš to darīja.

Tiem, kas zaudējuši mājdzīvnieku, man ļoti žēl, un es zinu, ka viņi gaida jūs Debesīs.

Tiem, kas ir pašnāvnieciski vai depresīvā stāvoklī, es esmu šeit jūsu dēļ un atbalstu jūs pat tad, kad nevaru atbalstīt pats sevi.

Smieklīgi, ka mans vārds ir Jason.

Viņš nomira piektdienā, 13. datumā, tēla vārdā Jason.

Viņš bija skaists Maltas puisēns.

Es tevi mīlu, Oso. Līdz mēs atkal tiksimies.