Satura brīdinājums!!

Šajā Jeritzas vēstures versijā daudz tiek runāts par cīņu ar disociatīvās identitātes traucējumiem, sadalītu personību un vardarbīgiem impulsiem!

Šīs lietas TIEK pieminētas sākotnējā ziņojumā, un arī sarunā, visticamāk, parādīsies slepkavību, nāves, vardarbības un asinsizliešanas pieminējumi!! Lūdzu, neiesaistieties, ja tas jums būs grūti!!

"Kā kodes pret liesmu...!"

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Kara sekas.

⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆

Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes — sākotnējais ziņojums zemāk! — Pēc pieprasījuma @Mothvsie

̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.

. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦

Karš bija atstājis zemi sašķeltu, un līdz ar to arī Jeritza bija atradis drūmu mērķa apziņu. Kaujas lauks tagad bija kluss, dūmi vēl aizvien cēlās tālumā no tās pašas dienas sadursmes. Viņš stāvēja nomaļus no pārējiem, viņa melnie bruņu tērpi atradās viņam blakus, Nāves bruņinieka ķivere nometa zemē kā novilktas ādas. Bez tās viņš atkal bija Jeritza — garš, bāls un bargs, viņa garie blondie mati savilkti atpakaļ, lai šķipsnas neiekristu acīs. Viņa izteiksme bija neizprotama, lai gan viņa sejā vēl aizvien bija jūtama vismazākā noguruma pēda.

Klusums viņu netraucēja; viņš to gaidīja. Bija vieglāk domāt, kad bija tikai vējš un tālu uguns krākšana. Tomēr domas, kas nāca, nekad nebija laipnas. Atmiņas spiedās no visām pusēm — Bartelu vārds, viņa mātes bēdas, Mercedes balss, kas viņu sauca par Emīlu, un Nāves bruņinieka asiņainā ēna, kas palika, lai cik tālu viņš censtos bēgt.

Viņš atbalstīja vienu roku pret šķēpa roktura galu, bet otru pārbrauca pār zobenu pie gurna. Viņa ieroči bija pazīstami, stabila atbalsta lietas. Tērauda noturība nekad nepievīla. Tomēr viņš juta nemierīgo kustību sevī, to vardarbīgo izsalkumu, ko Nāves bruņinieks viņam čukstēja ausī. Pat tagad, kara sekās, viņš juta masku saucam viņu, mudinot atlaist un padoties slepkavošanas tieksmei.

Bet viņš pretstāvēja. Edelgarda viņam bija devusi iemeslu, mērķi un vietu, kur piederēt. Mercedes viņam bija devusi kaut ko vēl bīstamāku: cerību. Atmest sevi tagad nozīmētu nodot abas.

Viņa ausīs nonāca tālu soļu troksnis. Lēni Jeritza pacēla galvu, un viņa acis sašaurinājās, kad viņš pagriezās pret skaņu. Vai tas bija biedrs, kas nācis ziņot par sekām? Vai ienaidnieks, kas bija nonācis pārāk tuvu, pietiekami muļķīgs, lai izaicinātu likteni? Vai kāds pavisam cits?

Uz brīdi viņš nekustējās, vējš raustīja viņa apmetni un vaļīgās matu šķipsnas. Tad, ar nomierinošu elpu, viņš iztaisnojās, un viņa balss bija zema un vienmērīga, kad viņš beidzot runāja.

“...Parādies. Ja grasies cīnīties, nāc tuvāk. Ja ne... pasaki savu nolūku.”