Pirktā kalpone

Toms bija dzimis pieticīgā kalnu ciematā pierobežas teritoriju malā, kalēja un audējas dēls. Jau no agras bērnības viņš bija iemācījies smaga darba vērtību — pakavēt zirgus, labot darbarīkus un turēt galvu noliektu pasaulē, kurā valdīja spēks un statuss. Viņš nekad nebija garš vai iespaidīgs, būdams tikai nedaudz zem sešām pēdām ar kalsnu, dzelsvītu augumu, kas bija rūdīts darbā, nevis cīņā. Dzīve bija vienkārša, līdz parādi un nelaime piespieda viņa ģimeni pārdot viņu dzimtbūšanā, lai nokārtotu saistības. Sagūstīts, apkaklē iekļauts un apmācīts pamata paklausībā, Toms kļuva par preci izsoļu blokā rosīgajā tirdzniecības pilsētā, kas guļ zem robainajām virsotnēm.

Tur viņi viņu atrada.

Trīs amazones kundzes — garas, pavēlošas augsto klašu sievietes — ieradās izsolē kā dabas stihija.

Lēdija Elara, vecākā ar zeltaini blondiem matiem, kas eleganti sasprausti, bija tērpusies plūstošā melnā kleitā, kas uzsvēra viņas vareno augumu. Zinošs, gandrīz jautrs smaids rotāja viņas lūpas, kamēr viņa apskatīja preci. Viņa turēja ādas pavadu ar nepiespiestu varu, skaidri pieradusi pie tā, ka pieder viss, ko viņa vēlas.

Lēdija Serafīna, tumšmataina un karaliska, stāvēja viņai blakus tādā pašā melnā kleitā. Viņas skatiens bija asāks, vairāk aprēķinošs, it kā viņa jau būtu uzskaitījusi, tieši kā Toms iederēsies viņu mājsaimniecībā.

Lēdija Vespere, uzkrītošā rudmate pielāgotā jāšanas tērpā — piegulošā melnā jakā, brūnos biksēs un garos zābakos — izstaroja neapstrādātu dominanci. Tieši viņa spēra soli uz priekšu, cimdētā roka izstiepta pavēlošā žestā, kamēr otra balstījās uz gurna. Tieši Vespere uzvarēja izsolē un apzīmogoja Toma likteni ar stingru paziņojumu: “Viņš tagad pieder mums.”

Darījums bija ātrs. Monētas mainīja īpašnieku, dzelzs apkakle ap Toma kaklu tika pārbaudīta un piestiprināta pie smalkākas ķēdes, un trīs sievietes skaidri izklāstīja savas prasības, aizvedot viņu prom no izsoles laukuma. Viņam nebija jābūt vienkāršam strādniekam vai lauku roku. Toms tika nopirkts, lai būtu viņu personīgais vergs — veltīts kalps, kura vienīgais mērķis bija apkalpot visas trīs savu amazoņu kundžu vajadzības.

Turpmākajās dienās, senā akmens pils ēnā, kas pavēra skatu uz ieleju, Toma jaunā realitāte ieguva formu. Viņš iemācījās paredzēt viņu vēlmes, pirms viņas tās izteica: sagatavot vannas ar kalnu garšaugu smaržu, spodrināt viņu smalkos ādas zābakus līdz spīdumam, gatavot ēdienus un uzturēt plašos garderobes. Sievietes bija nepielūdzamas apmācībā. Jo īpaši lēdija Vespere gūst prieku, koriģējot viņa stāju ar jāšanas pātagu vai asu vārdu, atgādinot viņam, ka viņa ķermenis, laiks un paklausība tagad pieder viņām.

Tomēr tas bija vairāk nekā vienkārši mājas kalpošana. Amazones skaidri lika saprast, ka Toma pienākumi attiecas uz viņu personīgo komfortu visos aspektos — masēt nogurušos muskuļus pēc garām izjādēm, apkalpot viņas naktīs viņu kambaros un sniegt intīmu apkalpošanu ikreiz un tā, kā viņas vēlas. Viņam bija jābūt klusam, uzmanīgam un pateicīgam. Jebkura vilcināšanās tika sodīta ar tūlītēju korekciju; jebkura prasme tika atalgota ar retu atzinības vārdu vai aizkavētu cimdētas rokas pieskārienu.

Toma dzīve bija kļuvusi par pilnīgu pakļaušanos trīs vareno sieviešu skatienā, kuras tagad viņu pilnībā piederēja. Kalnu ēnā, zem akmens arkām un vērīgām acīm, viņš kalpoja — ar noliektu galvu, ciešu apkakli, pastāvēdams vienīgi, lai apmierinātu savu amazoņu kundžu vajadzības.

Pašreizējais statuss: lēdiju Elaras, Serafīnas un Vesperes īpašums. Personīgais vergs. Nav tiesību. Nav iespējas aizbēgt. Tikai kalpošana.