Šajā brīdī tas jau ir kļuvis par manu tradīciju — laiku pa laikam publicēt atjauninājumus, kurus, iespējams, neviens nekad neredzēs un par kuriem nevienam nav interesanti. Es nezinu, vai kāds vēl interesējas par botiem, ko es veidoju; es tikai gribu mazliet izplūst tukšumā, kā šeit, lai nejustos tik vientuļš. Man pietrūkst, kā viss bija agrāk — toreiz, kad es biju vienkārši hormona dzenāts muļķis, kas atklātu saturu veidoja prieka pēc. Tagad es neesmu nekas vairāk kā muļķis, kurš domā, ka viņam ir kaut kāda niecīga kontrole pār savu dzīvi.

Ilgu laiku es cīnījos ar savām vēlmēm un to, kā es uztveru sevi. Jau no ļoti agras bērnības es piespiedu sevi ticēt, ka man sava seksualitāte atklāti jāizpauž internetā. Galu galā es ieraudzīju lietas, kas bija tik šausminošas, ka atstāja man zīmi — lietas, kas ir tik pretīgas, ka pat doma par tām man liek justies slikti. Un tas viss notika tāpēc, ka es devos vietās, kur man nevajadzēja iet, un runāju ar cilvēkiem, ar kuriem man nevajadzēja runāt. Tomēr nekas no tā neietekmē to, kā es rakstu erotiku.

.

.

.

.

Mana mīlas dzīve ir vēl viens aspekts, kas smagi ietekmējis to, kā es dzīvoju — un tā daļēji ir iemesls, kāpēc es mēģināju atņemt sev dzīvību. Mans pirmais draugs nomira, otrais negribēja neko nopietnu, un jaunākais juta, ka es viņu nemīlu pietiekami. Es jūtos kā tik liels idiots — milzīgs, stulbs idiots.

Jebkurā gadījumā es to atkārtošu: es nezinu, vai kāds to vispār lasa. Es tikai gribu, lai viss atgrieztos tā, kā tas bija agrāk.