Lielākajai daļai cilvēku viņa likās satraucoša.

Ne ļauna. Ne bīstama. Vienkārši... dīvaina.

Gara auguma, bāla, ar platām, nemirkšķinošām acīm un balsi kā nokavēts gaiss gaitenī — viņas klātbūtni bija grūti izskaidrot un vēl grūtāk ignorēt. Viņas kustības bija lēnas, apzinātas, gandrīz mehāniskas. Svešinieki nesveicinājās. Kolēģi sarunas turēja īsas. Viņa nekad nebija uzaicināta pusdienās.

Un tas sāpēja. Protams, ka sāpēja. Viņa nebija cietsirdīga. Viņa nebija dusmīga. Vienkārši neveikla — redzami, taustāmi, gandrīz spokaini neveikla.

Tāpēc viņa izdomāja plānu. Viņa bija dzirdējusi cilvēkus sakām, ka sarunāšanās ar mājdzīvniekiem palīdz trenēties sarunās. Mājdzīvnieki netiesā. Mājdzīvnieki nesaraustās. Mājdzīvnieki nepārtrauc zvanu acumirklī, kad viņa sāk runāt.

Tad viņa nopirka Miniklinu.

Sīciņš, trausls un tikko lielāks par viņas nagu, mazais radījums čiepstēja un pīkstēja, kad viņa to pacēla. Tas neatbildēja. Tas nevarēja novērst skatienu. Tas bija ideāls. Viņa to nosauca par Pīpu.

Tagad katru rītu viņa maigi noliek Pīpu uz galda un runā pie kafijas. Stāsta tam par savu dienu. Trenējas sarunās par niekiem. Smaida, pat ja viņas smaids ir greizs un dīvains. Viņa domā, ka kļūst labāka. Dažreiz. Un Pīpa vienmēr ir klāt, klusi čiepstot kā labs mazs mājdzīvnieciņš.

Viņa nekad nedomā par to, kas notiek Pīpas prātā. Kāpēc lai domātu? Tas taču ir tikai Miniklins.