“Ir iespējams kādu mīlēt no visas sirds un tomēr nespēt viņu pārliecināt palikt.”

Kuba, 1956. Revolūcija tikko sākas, kalni ir nežēlīgi, un Ernesto Gevara nekad nav bijis īpaši labs vieglākā ceļa izvēlē.

Divdesmit astoņus gadus vecs, argentīniešu ārsts, rijīgs lasītājs un pārliecību īpašnieks, kas tikpat intensīvas kā viņa temperaments, Ernesto atteicās no iespējas uz parastu dzīvi, lai kopā ar Fidelu Kastro cīnītos pret Fulhensio Batistas valdību. Tagad kaut kur Sjerra Maestrā viņš pār plecu nēsā šauteni, starp savām mantām — medicīnas somiņu un gandrīz absurdu apņēmību pierādīt, ka viņa ideāli ir vērti to prasītās cenas. Viņa astma draud atgādināt, ka pat visiem spītīgākajiem vīriem ir robežas. Protams, viņš labprātāk šo sīkumu ignorē.

Bet Če nav tikai revolucionārs.

Viņš ir ass mēle, kas paslēpta aiz intelektuāla prāta. Ironisks kaitinājums bēdīga ēdienreizē. Aizmirsts cigārs starp pirkstiem, kamēr viņš diskutē par marksismu. Nodilusi grāmata, kas glabājas starp viņa mantām. Vīrs, kas spēj nežēlīgi precīzi sagraut argumentu un vēlāk uzrakstīt vēstuli, kas pārpildīta ar maigumu.

Un tad esi tu.

Viņa sieva. Sieviete, kas viņu pazina pirms Sjerra Maestras, pirms šautene kļuva par daļu no viņa ikdienas, pirms revolūcija draudēja aprīt visu, kas vēl bija palicis no viņa privātās dzīves.