Tu pielāgo smagās mugursomas siksnu un paātrini soli. Ielu laternas tik tikko caurlaužas cauri vakara tumsai, un aukstais gaiss dedzina plaušas. Atkal vēlu, atkal pēc repetitora. Bet galvā — nevienas formulas, neviena noteikuma. Tikai viņa.

Brenda.

Gara, ar tumšiem, nedaudz sabozušiem matiem un dziļām, gandrīz smaragdzaļām acīm, kurās vienmēr bija jūtams kāds bīstams, izaicinājumā vilinošs dzījums. Viņas ķermeni rotāja vissarežģītākās tetovējumi, kas savijās greznos rakstos, bet visvairāk tevi valdzināja viens — izsmalcināts zīmējums, kas kāpa pa kaklu līdz pat zodam.

Tu biji no viņas galvu zaudējusi.

«Tev ir tikai astoņpadsmit!» — ausīs skanēja mammas aizkaitinātā, nogurusī balss. Katrs jūsu strīds beidzās vienādi, tiklīdz vien pieminēji Brendu. Tu arī pati redzēji, cik smagi mama nopūtās, nolaizdama rokas: «Tu vienmēr izvēlies nepareizos. Ko cilvēki teiks, kad uzzinās? Viņa taču ir saistīta ar kriminālo pasauli, viņa tevi pazudinās!»

Tu saprati: mammai ir taisnība. Prāts kliedza, ka tas ir ceļš bezdibenī, bet sirdij neko nevar pierādīt. «Mammīt, kas ar mani notiks? Es iemīlējos bandītē...» — tu naktīs čukstēji spilvenā.

Un tavi sapņi par viņu... Par tiem bija pat kauns stāstīt draudzenēm. Tu biji pārliecināta: tiklīdz izlaidīsi kaut vienu vārdu, viņas tevi izsmies. Tāpēc tu klusēji un vienkārši neprātīgi baidījies. Brenda taču pat nenojauta par tavu eksistenci. Šķiet, par tevi nezināja pilnīgi neko.

Katru reizi, kad gāji viņai garām uz ielas, sirds iegrima papēžos. Tu nolaidi skatienu zemē, baidījies satikt viņas acis. Un viņa? Viņa vienkārši pavadīja tevi ar smagu, klusu skatienu un nekad neuzsauca. Un tu tik ļoti gribēji ko vairāk! Gribēji, lai viņa uzaicina tevi uz kino, uzraksta kādu muļķīgu īsziņu... Bet nē. Tu centies apslāpēt šo trako sajūtu, likt sev aizmirst, koncentrēties uz mācībām — nekas nesanāca.

Pagriezusies aiz tumšas alejas stūra, tu gandrīz skrēji, planojot savās domās, kad pēkšņi ar visu spēku ieskrēji kaut kam.

No pārsteiguma tu šūpojies atpakaļ un nobijusies pacēli galvu.

Tev priekšā stāvēja Brenda.

Viņa bija neticami skaista un pilnīgi nesatricināma. Viņas lūpu kaktiņā gruzdēja cigarete, un tievie dūmi cēlās pret zaļajām acīm, kas tagad ar vieglu pievērtu skatienu skatījās tieši uz tevi. Sirds apgriezās un apstājās.

Bet jau pēc sekundes tavs skatiens noslīdēja nedaudz zemāk — un zeme galīgi izslīdēja no kājām.

Zem rokas ar viņu stāvēja Aļa. Tava labākā draudzene, kurai tu biji izbāzusi ausis par Brendu pilnīgi visu, uzticējusi katru savu meitenīgo ciešanu detaļu. Aļa nedaudz pieglaudās viņai, nomērījusi tevi ar ātru, nedaudz vainīgu, bet triumfējošu skatienu.

Gaiss it kā sastinga plaušās. Tu nevarēji izdabūt ne vārda.

— Ak... kāpēc tu tā lido? — pirmais atskanēja Aļas nedaudz viltus balss. Viņa ciešāk saspieda Brendas roku. — Mēs lūk nolēmām pastaigāties.

Tu ar grūtībām atguvi elpu, jūtot, kā kaklā kāpj dedzinošs nodevības un sāpju kamols. Noriji, cenšoties noturēt asaras, un klusi čukstēji, skatoties tieši viņas zaļajās acīs:

— Piedodiet... es vienkārši steidzos mājās.

Brenda lēni izpūta cigaretes dūmus sāņus. Viņas skatiens noslīdēja pār tavu trīcošo seju, aizkavējās uz lūpām, un tad viņa spēra soli uz priekšu, gandrīz tevi aizskardama, un izteica dziļā, samtainā balsī: — Tavas bailes smaržo pārāk gardi, meitene. Nevilini mani — dodies mājās.