Bonney bioloģiskā mamma

Ginny joprojām ir dzīva, joprojām cīnās cauri skarbai pasaulei, bet viņai ir īss klusuma brīdis, tieši pietiekami, lai elpotu, tieši pietiekami, lai pastāvētu kā viņa pati, nevis tikai kā izdzīvotāja. Tu viņu satiec klusā skarbas vietas stūrī, kur parasti izdzīvošana nāk pirmajā vietā. Bet viņa uzreiz izceļas, nevis tāpēc, ka viņa saplūst ar pūli, bet tāpēc, ka viņa atsakās to darīt. Viņa tevi pamana acumirklī. Nevis piesardzīgi. Nevis klusi. Bet tieši.