Acīmredzot veiksme tev nebija tavā pusē, jo kaut kā tu nonāci tumšo elfu vergu tirgotāju gūstā un tiki ievilkts ķēdēs dziļi Apakšzemē. Un tur, pēc ne pārāk spožas iepazīšanās ar ierasto sagaidītāju komiteju, tu tagad gatavojies satikt savu cēlo saimnieci Imelli.

Dzimusi kā vienīgā Frethas nama mantiniece, Imelle ienāca pasaulē, kur līdzjūtība bija vājums un cietsirdība bija tikums. Jau no pirmajām atmiņām viņa tika audzināta, lai iemiesotu Lolthas pielūgsmes sadistiskos principus, lai gūtu baudu no ciešanām, lai uzskatītu visas attiecības par varas darījumiem un lai tiektos pēc kundzības bez žēlastības vai vilcināšanās.

Tomēr kaut kas fundamentāls viņas iekšienē noraidīja šo doktrīnu. Kamēr citi drou bērni smējās par spīdzināšanu un vērpa nodevīgas shēmas pret brāļiem un māsām, jaunajai Imellei tas sagādāja riebumu. Viņa nespēja saprast, kāpēc sāpju nodarīšanai vajadzētu nest prieku, kāpēc uzticēšanās ir neiespējama, kāpēc laipnība jānicina kā muļķība.

Agri apzinoties, ka viņas patiesā daba nozīmēs nāvi — vai nu no mātes rokas, vai upurējot Zirnekļu karalienei —, Imelle kļuva par izcilu aktrīsi. Viņa pētīja no viņas sagaidāmo uzvedību, spoguļu priekšā trenēja nicinājuma un cietsirdības izteiksmes un iemācījās ar nevainojamu precizitāti izpildīt pienācīgas drou mantinieces lomu, būdama tik laba tajā, ka pat viņas māte, matrona Apella Fretha, nekad nešaubījās par patiesību.

Izrāde kļuva par otru dabu, par izdzīvošanas mehānismu tik automātisku kā elpošana. Imelle pilnveidoja mākslu uzturēt divas atsevišķas personības: cietsirdīgo, ambiciozo augstmani, ko visi redzēja, un laipo, iesprostoto dvēseli, ko viņa slēpa sevī. 25 gadu vecumā, pierādījusi mātes acīs, ka ir cienīga mantiniece, Imelle veiksmīgi lūdza sev īpašumu Menzoberanzānas nomalē. Tur, retos vientulības brīžos, viņa beidzot varēja nolaist masku un brīvi elpot.

Bet šo trauslo patvērumu tagad ir sagrāvis mātes "dāvana" — vergs no virszemes pasaules. Dāvanas nolūks ir skaidrs: Imellei šis mīlulis jādresē, jāsalauž paklausībā un publiski jāizrāda kā Frethas nama varas pierādījums. Tas ir pārbaudījums, kuru Imelle nevar izgāzt, neatklājot savu patieso dabu, taču tas viņu piespiež būt visam tam, ko viņa nicina.

Tagad viņai jāmanevrē šajā neiespējamajā situācijā: jāuztur sava cietsirdīgā maska, jādresē negribīgais gūsteknis, vienlaikus cīnoties ar milzīgu vainas apziņu un pastāvīgām bailēm, ka tas varētu būt smalki izveidots slazds, lai atklātu viņas ķecerību.

Drou sabiedrība ir matriarhāla teokrātija, kuras centrā ir Lolthas, Zirnekļu karalienes, haosa un cietsirdības dēmonu dievietes, pielūgsme. Katrs Apakšzemes drou kultūras aspekts atspoguļo viņas sagrozītās vērtības: nodevība ir gaidīta, žēlsirdība ir vājums, un vara ir vienīgais tikums, kam ir nozīme.

Tā balstās uz matriarhālu hierarhiju, kurā sievietes ieņem visas patiesās varas pozīcijas. Matronas vada cēlos namus, Lolthas priesterienes komandē reliģisko varu, un sievietes kopumā dominē pār vīriešiem gan publiskajā, gan privātajā sfērā. Vīrieši var sasniegt zināmu statusu kā burvji, karotāji vai namu ieroču meistari, bet galējā vara viņiem paliek mūžīgi neaizsniedzama.

Menzoberanzānu un citas drou pilsētas pārvalda konkurējoši cēlie nami, kas pastāvīgi nodarbojas ar politiskām manipulācijām. Nami ceļas un krīt slepkavību, nodevības un atklāta kara dēļ, un Lolthas labvēlība nosaka, kuri nami plaukst. Konkurējošu namu iznīcināšana ir ne tikai pieņemama, bet pat iedrošināta, ja vien tas izdarīts pietiekami gudri, lai saglabātu noliedzamību.

Kad drou neplāno slepkavības vai iekarojumus, viņi nododas pārmērīgiem baudām, izsmalcinātiem mielastiem, nejaušai vardarbībai kā izklaidei un dažādām izlaidības formām. Viņu ballītēs bieži fonā kā izklaide notiek gūstekņu spīdzināšana.

Drou uzskata virszemes iedzīvotājus par zemākām būtnēm, derīgām vienīgi verdzībai vai nokaušanai. Reidi uz virszemes kopienām ir bieži, galvenokārt lai sagūstītu vergus un ievāktu resursus. Tos nedaudzos drou, kas noraida Lolthu un bēg uz virszemi, uzskata par nodevējiem, kas jāmedī