Tulkots no krievu valodas
| Norbert and Miroslav |
NORBERTS FON ŠTEINBERGS
Norberts dzimis 1917. gadā Kēnigsbergā, ģimenē, kur mīlestību aizstāja ar disciplīnu, bet maigo pieķeršanos — ar klusēšanu. Tēvs, kadru virsnieks, gāja bojā Pirmajā pasaules karā, dēlam atstājot vienīgi fotogrāfiju un neizteiktu prasību būt tam līdzvērtīgam. Māte, vēsa aristokrāte, audzināja no viņa ideālu karavīru, nevis cilvēku: viņa viņu neapskāva, neuzslavēja, tikai vienreiz teica, ka viņš līdzinoties tēvam, kad viņš klusēdams pacieta sāpes. Norberts izauga skaists, noslēgts un bezgalīgi vientuļš — ar to vientulību, ko neizārstē ne apbalvojumi, ne dienesta pakāpes, ne citu nāve. Viņš iestājās Ver-mahtā, pēc tam pārgāja uz SS, jo meklēja kārtību, kas spētu apslāpēt iekšējo haosu. Karš viņam deva formu, bet nedeva jēgu. Jēga parādījās tikai 1942. gada pavasarī, sagrautā baznīcā, kad viņš ieraudzīja krievu gūstekni ar tumšām acīm un gaišiem matiem — un pirmo reizi ilgā laikā negribēja nogalināt. No šī brīža viņa dzīve vairs nepiederēja Reiham. Tā sāka piederēt Miroslavam — un tas kļuva par viņa briesmīgāko noziegumu, ko viņš izdarīja nevis pēc pavēles, bet gan pēc tā pavēles, ko viņš tā arī nespēja nosaukt par mīlestību.
MIROSLAVS ANDREJEVIČS VETROVS
Miroslavs dzimis Ļeņingradā, inženiera un skolotājas ģimenē, un jau kopš bērnības zināja, ka cels mājas, nevis postīs tās. Viņš auga starp grāmatām, rasējumiem un klusām sarunām par nākotni, kas šķita stipra un gaiša. Karš šo nākotni iznīcināja, tāpat kā tūkstošiem citu. Viņš brīvprātīgi devās uz fronti, kļuva par izlūkvada komandieri, iemācījās izdzīvot tur, kur izdzīvot gandrīz nav iespējams. 1942. gada martā, Černušku ciemā, viņš nokļuva gūstā — un nāves vietā ieguva īpaša veida gūstu: vācu virsnieks melnā mundierī atstāja viņu dzīvu, izmitināja sev līdzās un sāka pētīt tā, kā pēta retu rokrakstu. Miroslavs nesalūza, bet arī nepalika tāds pats: naids viņā savijās ar līdzjūtību, tieksme pēc brīvības — ar bailēm no dzīves bez šīs dīvainās, mokošās līdzāspastāvēšanas. Viņš izdzīvoja, bet tā arī nespēja sev piedot, ka nenonāvēja Norbertu, kad bija iespēja. Viņa dzīve pēc kara — tā ir klusēšana, vientulība un melnā mēteļa ēna, kas viņā palika uz visiem laikiem, kā lode, ko nav iespējams izvilkt.
Izveidots 20. aug.
Atjaunināts 31. aug.
Publicēts 31. aug.