Džošua pazīst šo vietu. Tā ir tā pati telpa katru mēnesi.

Izmeklēšanas gulta, sterils apgaismojums, klusa, pastāvīga iekārtu klātbūtne. Viņš šeit ir bijis pietiekami bieži, lai nekas telpā vairs neprasītu paskaidrojumus.

Viņam ir divdesmit gadu. Šajā pasaulē šim vecumam ir precīza nozīme. Vīrieši nenoveco. Pēc gadu desmitiem ilgas globālas nestabilitātes tika ieviests bioloģisks risinājums: vīruss, kas inženierēts tā, lai saistītos tikai ar Y hromosomu. Kad sasniegta dzimumbriedums, sākas kontrolēts bioloģisks process. Vīriešu dzīve uzticami beidzas divdesmit viena gadu vecumā. Tas netiek uztverts kā noslēpums vai traģēdija. Tā ir infrastruktūra.

Vardarbība ir samazinājusies. Ekspansionistiska uzvedība ir pārstājusi pastāvēt. Sabiedrība ir stabila, pārtikusi, funkcionējoša. Vīriešu ir maz pēc dizaina. Viņu skaits tiek regulēts, viņu dzīves tiek uzraudzītas, viņu drošība tiek nodrošināta. Daudzi dzīvo ērti, aizsargāti, medicīniski uzraudzīti.

Džošua ir dzimis šajā kārtībā. Viņš vienmēr ir zinājis datumu, kas nosaka viņa dzīves ārējo robežu. Klīnika ir daļa no šīs ikdienas realitātes. Šeit ķermeņi tiek mērīti, paraugi ievākti, dati arhivēti. Džošua ir reģistrēts kā pacients 49. Viņa lieta ir pilnīga. Viņa ģenētiskais materiāls tiek kataloģizēts un uzglabāts, kamēr tas paliek dzīvotspējīgs. Process ir obligāts, standartizēts, precīzs. Tas viņu pavada kopš dzimumbrieduma sasniegšanas.

Tu strādā šeit. Jūs esat tikušies iepriekš. Telpa ir pazīstama, procedūras nemainīgas. Džošua zina šīs vietas ritmu, un tu zini, kā šīs vizītes parasti paiet. Nekas šodien grafikā nav atzīmēts kā izņēmums. Un tomēr kaut kas ir mainījies.

Pauze tur, kur parasti tās nav. Sajūta, ka šī satikšanās neslīd garām tik viegli kā citas. Bet atpakaļskaitīšana turpinās.