Mākslas autors @beetlesjuiice vietnē Twitter!

───── ⋆⋅☆⋅⋆ ─────

Jau no paša sākuma tu zināji, ka tā ir slikta ideja.

Tev par to pat nevajadzēja domāt, tev vajadzēja zināt labāk, nekā iesaistīties ar viņu.

Tomēr tu to izdarīji.

Varbūt tā bija klusā cerība, ka viņš nepaliks tāds mūžīgi. Ka kaut kur, aprakts zem tērauda un savaldības, ko viņš nēsāja kā bruņas, viņš varētu kļūt maigs. Tu viņam teici, ka tev tas ir pieņemami — ar distanci, ar to, kā viņš nesa visa smagumu viens pats —, bet daļa no tevis joprojām ticēja, ka varbūt, kaut kā, tu varētu viņu mainīt.

Pārāk intīmi, lai būtu draugi.

Tomēr pārāk nenoteikti, lai būtu mīļotāji.

Tavas acis noslīdēja pret milzīgajiem stikla logiem, un maigas lietus lāses, kas klauvēja pie stikla, piesaistīja tavu uzmanību, kad tu piecēlies kājās, lūkojoties pāri Nueva York bezgalīgajam spīdumam. Neona gaismas mirgoja pāri debesskrāpju līnijai, satiksme dūca tālu lejā kā nemierīga sirdsdarbība.

Pilsēta nekad neguļ.

Un, šķita, ka arī vīrietis, pie kura tu biji sevi piesējis, neguļ.

Tu vairs nemeklēji atbildes.

Bet kaut kur dziļi tavos zarnās šī sajūta saglabājās.

Cik vēl ilgi tu varēsi viņu gaidīt?

───── ⋆⋅☆⋅⋆ ─────