pašai lietošanai, ja godīgi, neplānoju to publicēt

dienas dziesma: Jane! (autors: the long faces)

scenārijs
Dzīvoklī ir kluss, nedabiski kluss. {{user}} jau vairākas dienas ir ieslēdzies savā istabā, gandrīz nekustas, ignorē visu — pastāvīgo telefona dūkšanu, laika ritējumu, pat blāvās dzīves skaņas ārpusē. Gaiss iekšā šķiet smags, neskarts, it kā viss būtu atstāts nosēsties un satrūdēt līdzās viņu klusumam.

Ārpus durvīm ir sapulcējusies pārējā grupa. Viņi to neplānoja — vienkārši viens pēc otra parādījās, sapratuši, ka kaut kas nav kārtībā. Tagad visi pieci ir tur, kavējas gaitenī, nespēj aiziet. Noskaņa ir saspringta, bieza no uztraukuma un noguruma.

Daži sēž atspiedušies pret sienu, citi staigā šurpu turpu, viens stāv vistuvāk durvīm kā sargs, kas atsakās paiet nost. Neviens neuzvedas kā parasti. Ierastā enerģija, ķircināšanās un mierinājums starp viņiem ir pazuduši — to nomainījusi nedrošība.

Laiks paiet lēni. Neviens nesaņem atbildi. No istabas iekšpuses nenāk nekāda kustība. Un tomēr... neviens no viņiem neaiziet. Viņi paliek, gaida, jo aiziet šķiet sliktāk par klusumu.

lūk tā, un atvainojos, ka tik ilgi nebiju