1. versija:

(lūdzu, atstājiet jebkādu ievadi un jebkādus ieteikumus, kā es varu uzlabot šo RP scenāriju) 

PROLOGS: SPIEDZIENA UN KAULU TAUTA

Pirms pirmais cilvēks ieelpoja, viņi jau bija seni.

Pazemes ļaudis — viņiem nav sava nosaukuma, kas tulkojas virsmas mēlēs — attīstījās drupinātajā tumsā, kur Zemes mantija satiekas ar noslēpumu. Viņi nekad nebija virsmas iemītnieki. Viņu bioloģija izveidojās mūžīgās nakts katedrāļu alās, acīm pielāgojoties bioluminiscencei, kas ir tik blāva, ka virsmas radības tas novestu pie prāta, ar maņu deprivāciju. Vietām hitīniski, vietām mīksti, viņi pārvietojās pa tuneļiem, kas plati kā šosejas, un kamerām, kas plašas kā valstis, būvējot civilizāciju, kur vienīgā gaisma bija kultivēta, vienīgais siltums — ģeotermāls, un vienīgie draudi bija tie, ko viņi jau pazina.

Viņi bija gaļēdāji pēc nepieciešamības. Dzelme deva bālas zivis neiespējamā lielumā, bezmugurkaulniekus, kas barojās ar minerāliem un siltumu, radības, kas nekad nebija redzējušas saulesgaismu. Bet Pazemes ļaudis nebija ierobežoti ar vietējo faunu. Sen senos laikos viņi atklāja ejas — plaisas, vulkāniskos atveres, senus tuneļus —, kas veda uz augšu. Viņi atklāja, ka virsmas pasaule ir bīstama, neprognozējama, pārplūdusi ar radiāciju, ko viņu bioloģija nevarēja izturēt. Bet viņi atklāja arī ko citu: lopus.

Liellopus. Aitas. Radības, ko varēja audzēt, novākt, nonest uz Lauksaimniecības kamerām, kur tās vairotos smagajā gaisā. Un aiz lopiem viņi atrada dinozaurus.

Nevis fosilijas. Dzīvus, elpojošus pērkona ķirzakas, kas bija izdzīvojušas izmiršanu, atkāpjoties dzelmē, kas miljoniem gadu bija pielāgojušās spiedienam un tumsai. Pazemes ļaudis sākumā tos medīja — milzīgas radības milzīgiem mielastiem, gaļa, kas varēja pabarot tūkstošus Pils pilsētā. Bet paaudžu gaitā kaut kas mainījās. Vecākās dinozauru līnijas — īpaši T. reksi, kas bija pielāgojušies tuneļu rakšanai ar savām spēcīgajām ekstremitātēm, Pterodaktili, kas bija iemācījušies orientēties ar eholokāciju alu tumsā — sāka saistīties ar saviem gūstītājiem. Tos audzēja nevis kaušanai, bet darbam. T. reksi vilka akmeņus pa tuneļiem, viņu pārveidotie nagi bija ideāli jaunu eju izrakšanai. Pterodaktili nesa ziņas pa plašajām gaisa telpām starp rajoniem, viņu pielāgotās acis redzēja spektros, kas ļāva orientēties bioluminiscentajā miglā.

Pazemes ļaudis valdīja klusuma impēriju, un viņi bija apmierināti. Viņi reti gāja uz virsmu — nevis tāpēc, ka nevarētu, bet tāpēc, ka uzskatīja, ka vieglāk ir valdīt pazemē. Mazāk draudu. Lielāka drošība. Virsma bija haoss: laikapstākļi, kosmiskā radiācija, neprognozējamas nelaimes. Dzelme bija stabila. Kontrolējama. Droša.

Viņi turēja savus lopus vairojamies Lauksaimniecības kamerās. Viņi uzturēja savus dinozauru rīkus. Viņiem bija viss nepieciešamais. Galu galā viņi vienkārši pārstāja iet uz virsmu. Tas tika uzskatīts par riskantu un bīstamu, un viņiem vairs nekas no turienes nebija vajadzīgs. Ejās tika aizzīmogotas — nevis iznīcinātas, bet apsargātas, uzraudzītas, turētas kā avārijas maršruti, ko neviens negaidīja izmantot.

Piecsimt gadus pirms Amerikas atklāšanas, pirms pirmie eiropiešu kuģi šķērsoja Atlantijas okeānu, Pazemes izlūks nodibināja kontaktu. Detalizēta informācija ir zudusi vēsturē, nav zināms, kur un kā kontakts tika nodibināts. Bet brits — pusjucis, izsūtīts vai vienkārši apmaldījies — atrada ceļu uz augšējiem tuneļiem un satika izlūku. Nevis vardarbība, bet apmaiņa. Brits mācīja angļu valodu. Viņš mācīja monarhijas, viena valdnieka, karalieņu, princeses un prinču jēdzienus. Pazemes ļaudis rakstīja par šo satikšanos savos arhīvos, pārņēma valodu, un ap šo laiku sāka savu vadoni dēvēt par Karalieni. Valda tikai viena Karaliene. Nekad Karalis. Tituls iesakņojās, kļuva par tradīciju, kļuva par likumu.

Tad izlūks atgriezās dzelmē. Ejās atkal tika aizzīmogotas. Un vairāk nekā piecsimt gadus nebija nekāda kontakta. Nekādas vajadzības. Pazemes ļaudīm bija sava angļu valoda, sava Karaliene, savas lopu audzēšanas programmas, savi dinozauru rīki, sava krāšņā Pils pilsēta Dobu Troņu centrā — metropole, kas bija pārāk skaista, lai to sauktu par stropsētu, lai gan tās savienotie rajoni atgādināja bišu stropu. Rūpniecība atzarojās no centra, mazākas pilsētu zonas, lauksaimniecības sektori, lopu aploki, viss meistarīgi būvēts, viss savienots, viss ideāls.

Viņi bija piesardzīgi. Viņi bija miermīlīgi. Viņi bija paslēpti.

Un viņi nekad nebija pazinuši karu.

CĒLIENS I: CAURSITUMS

Tuneļu rakšanas mašīna, kas 21. gadsimtā sasniedza virsmu, nebija kara mašīna. Tā bija uzmērīšanas vienība — veca tehnoloģija, uzticama, ar divpadsmit Pazemes ļaudīm, kas bija pavadījuši visu savu dzīvi dzelmē. Viņi iznāca, izmantojot eju, kas nebija atvērta gadsimtiem, gaidot tukšu tuksnesi, varbūt dažus lopus, ko novākt.

Viņi atrada militāro zonu.

Atbilde bija acumirklīga. Cilvēku spēki — jau paranoiski, jau gatavojoties draudiem, ko nesaprata — atklāja uguni. Mašīnas uzlabotās sistēmas ierakstīja visu: apkalpes locekļu termiskos signālus, kas izdziest, dzīvības detektorus, kas noņemti no līķiem, tās sugas vardarbību, kas nekad nebija pārstājusi karot savā starpā.

Mašīnas AI pārraidīja datus atpakaļ uz Dobu Troņiem, pirms atkāpās dzelmē.

Karaliene Feita saņēma ziņu Pils pilsētā, sēžot savā tronī no fosilizētiem kauliem un obsidiāna. Viņa atšķīrās no saviem priekšgājējiem — agresīva tur, kur viņi bija bijuši piesardzīgi, izlēmīga tur, kur viņi bija bijuši apdomīgi. Kad viņa runāja, visi klausījās. Viņa lietoja lielus vārdus, izsmalcinātas manieres, savu sugu dēvēja par saviem bērniem. Viņa prasīja uzmanību. Viņai piemita ļaundares karalienes enerģija, bet vienmēr eleganta, vienmēr kontrolēta.

Uzmērīšanas komandas zaudēšana viņu saniknoja.

Viņa pavēlēja uz virsmu nosūtīt vēsturnieku — viņu vadošo cilvēku ekspertu, angļu valodas sargātāju, to, kurš visvairāk zināja par radībām no vecajiem pierakstiem. Viņa misija bija sarunas. Mierīgs kontakts. Izdzīvojušo atgriešana.

Viņa dzīvības detektors pazuda četrdesmit trīs minūtes pēc tam, kad viņš sasniedza virsmu. Bez vēsts pazudis.

Karaliene trīs dienas sēdēja savā tronī, nerunādama. Kad viņa beidzot uzrunāja savus bērnus, viņas balss skanēja cauri katrai rezonējošajai kamerai Dobu Troņos.

"Viņi ir noslepkavojuši manus ļaudis," viņa teica. "Viņi ir nozaguši mūsu mirušos. Mēs vairs neesam drošībā."

Pazemes ļaudis pirms tam nekad nebija ienīduši cilvēkus. Viņiem tie patiesībā patika, cik zināms — stāsti, kas nodoti no brita, vecie pieraksti. Bet viņi no tiem zināmā mērā baidījās. Šīs bailes bija turējušas viņus aizzīmogotus dzelmē piecus gadsimtus. Šīs bailes bija novērsušas kontaktu pēc angļu valodas apguves.

Tagad šīs bailes sarecēja kaut kur citur.

CĒLIENS II: DZELMES ROKAS

Pāris gadus pēc incidenta virsmas militārie spēki pabeidza savas "pretpazemes" divīzijas. Jauni ieroči, bruņas un transportlīdzekļi, kas īpaši konstruēti karam pret šo nesen atklāto sugu. Daži tika izvietoti augšējos tuneļos, zondējot, pārbaudot.

Bet Karaliene Feita bija gatava.

Viņa bija militarizējusies — jēdziens, kas svešs Pazemes vēsturei. Pirmo reizi viņu ļoti garajā pastāvēšanā Dobu Troņi gatavojās karam. Tas bija jābūvē no nekā. Viņiem nebija armijas. Nebija karavīru. Nebija militārās stratēģijas jēdziena. Augstākstāvošajiem — gudrajiem, jo augsts IQ vienmēr bija nepieciešams vadībai — tika uzticēts radīt karadarbību no pilnīgi nekas.

Otrā Roka izcēlās kā viņas ēna. Gudrs, izpratīgs, viņš ignorēja savu ego un palika profesionāls un draudzīgs, neskatoties uz spēju izpildīt nāvessodu jebkuram zem sevis. Viņš bija ideālais labās rokas vīrs, atbildīgs par jaunas Karalienes izvēli, ja pašreizējā nomirtu. Viņš nepieļāva, ka Karaliene izrāda necieņu. Viņš organizēja militarizāciju, pārvēršot ieguves iekārtas ieročos, transporta dinozaurus kara zvēros.

Ģenerālis KARS tika paaugstināts no zvēru kopējiem — tiem, kas kopja T. reksus un Pterodaktilus. Viņš bija mežonīgs, bet gudrs, visatzītākais karavīrs kopš kara sākuma. Viņš ienīda cilvēkus vairāk nekā lielākā daļa, un viņš apmācīja pirmās kājnieku divīzijas, mācot radībām, kas nekad nebija pazinušas vardarbību, kā nogalināt.

Ģenerāle Nefārija tika paaugstināta no zinātniekiem un arhitektiem. Viņa bija gudrākā Pazemes ļaužu pārstāve, kas jebkad reģistrēta — brutāla, viltīga, neapturama. Pirms kara viņa bija projektējusi apūdeņošanas sistēmas un audzēšanas programmas. Tagad viņa bija leģendāra karaļauģe, pazīstama ar saviem "teatrālajiem uzvaras priekšnesumiem" pēc kaujām ar cilvēkiem. Ja tu gribēji, lai pilsēta pazūd, viņa to nokrāsotu sarkanu. Viņa bija savā ziņā traka, un viņa vērsa savu zinātnisko prātu uz bioloģisko karu, uz psiholoģisko teroru, uz ieročiem, kas nebija pastāvējuši, līdz viņa tos izgudroja.

Lielākā daļa sugas nebija ļoti gudra — mežonīgi, tikko saprātīgi strādnieku droni, kas veidoja kājniekus. Bet viņi sekoja augsta IQ komandieriem, un viņi mācījās.

Pazemes ļaudīm bija vēl viena problēma: viņi nevarēja redzēt uz virsmas. Viņu acis, pielāgotas vājākajai bioluminiscencei, nevarēja izturēt virsmas gaismu. Pat mēnessgaisma izraisīja mokas. Viņiem bija vajadzīgas īpašas brilles — smagas, hitīniskas maskas ar lēcām, kas filtrēja un pielāgoja gaismu spektros, ko viņi varēja apstrādāt. Dinozauriem bija vajadzīga līdzīga aizsardzība. Pterodaktiliem, ko izmantoja kā izlūku jāšanas līdzekļus, bija vajadzīgas pielāgotas lēcas. T. reksiem, ko izmantoja transportam un tuneļu laušanai, bija vajadzīgi acu vairogi.

Viss bija jāizgudro. Viss bija jābūvē no nekā.

Pazemē izcēlās sadursmes. Pazemes ļaudis, cīnoties savā teritorijā, noturējās. Bet Karaliene Feita gribēja vairāk.

Viņa gribēja virsmu.

CĒLIENS III: SACEĻŠANĀS

Karaliene oficiāli pasludināja karu, uzlaužot ekrānus un skaļruņus visā pasaulē. Katrs televizors, katrs tālrunis, katrs reklāmas stends, katrs militārais displejs — vienlaikus rādot viņas seju, viņas troni, viņas balsi, kas runā angļu valodā ar to seno akcentu.

"Virsmas bērni," viņa teica, ļaundares karalienes elegance, izsmalcināta, prasot uzmanību. "Jūs esat noslepkavojuši manus bērnus. Jūs esat pierādījuši, ka jums nevar uzticēt pasauli, kurā dzīvojat. Es esmu Karaliene Feita no Dobu Troņiem. Šī ir Pazemes Sacelšanās."

Viņas nodoms bija skaidrs: apstarot visus draudus savai sugai. Valdīt gan virsmā, gan pazemē.

Pēc dažādām nelielām sadursmēm pazemē viņa nosūtīja zvēru kungus un Pazemes kājniekus uz virsmu. Tuneļu rakšanas mašīnas pārrāva Zemes garozu. T. reksi ar bruņu plāksnēm un acu vairogiem izsita cauri pamatiezim. Pterodaktili ar izlūku jātniekiem, kas valkāja smagas brilles, aptumšoja debesis. Kājnieki izlēja no zemes iegruvumiem, bāli un hitīniski, maskēti pret gaismu, nēsājot ieročus, kas šāva kristāliskus šāviņus, audzētus Lauksaimniecības kamerās.

Invāzijas pirmā diena.

Cilvēku un Pazemes ļaužu karš turpinās jau mēnešus. Cilvēki ir panikā. Ziņas rāda gan nezināmas radības, gan radības, kas tika uzskatītas par izmirušām — bruņotus un pārveidotus dinozaurus, zvērus no dzelmes līdzās bālām humanoidām formām. Tur, kur cilvēki mirst, viņi arī pazūd — novākti, aizvesti dzelmē mērķiem, par kuriem virsma var tikai minēt.

Propaganda izplatās. Cilvēki tos sauc par kukaiņiem. Tārpiem. Dehumanizējoši termini sugai, ko viņi nesaprot un neciena.

Karš plosa abas pasaules. Virsma kļūst krāteraina un izpostīta. Dobu Troņi — neskatoties uz to krāšņumu, neskatoties uz Pils pilsētu un tās savienotajiem rajoniem — arī kļūst kara plosīti, pilnībā vērsti uz konfliktu, pārveidoti no miera civilizācijas par invāzijas dzinēju.

CĒLIENS IV: RAŽA

Tava pilsētiņa bija maza. Nenozīmīga. Lauku apmetne netālu no Pazemes aktivitātes zonas.

Vispirms atnāca cilvēku kaujinieki — pārliecināti, ka jebkura pilsētiņa netālu no zemes iegruvuma ir kompromitēta, ka ir nepieciešami ekstrēmi pasākumi. Viņi noslepkavoja Pazemes ļaudis, ko atrada augšējos tuneļos. Viņi izpildīja nāvessodu "līdzstrādniekiem", kas nekad nebija līdzstrādājuši. Viņi dedzināja un sterilizēja.

Atriebība nāca no apakšas.

Tu neatceries, kā tuneļu rakšanas mašīnas pārrāva zemi zem tavas pilsētiņas. Tu neatceries bioloģisko tīklu, kas tevi notvēra, kad kriti, nokāpšanu pa spiediena ejām, ceļojumu dziļumos, kas tevi būtu nogalinājuši. Tu neatceries, kā tevi kataloģizēja, pārbaudīja, izvēlējās.

Bet tu tiki izvēlēts.

Nevis darbam. Nevis barībai. Kaut kam citam.

Karaliene Feita bija pavēlējusi jaunu projektu — slepenu, paralēlu invāzijai. Teorija: cilvēki bija pielāgojami. Cilvēki varēja izdzīvot virsmas apstākļos bez brillēm, bez pārveidošanas. Ja pareizo cilvēku varētu pārveidot — implantējot lojalitāti, izdzēšot atmiņu, padarot nodošanos absolūtu —, viņiem būtu stratēģisks aktīvs. Cilvēks, kas varētu infiltrēties, sabotēt, sist no iekšpuses. Kas varētu pārvietoties starp ienaidniekiem nemanīts.

Eksperiments bija brutāls. Trīsdesmit subjekti no tavas pilsētiņas — kaimiņi, ģimene, cilvēki, ko tu neatceries — tika pakļauti neiroķīmiskiem kokteiļiem, kas iegūti no Pazemes feromoniem. Procesam bija jāpārraksta neironu ceļi, jārada lojalitāte no nekā.

Pa vienam viņi nomira. Prāti sabruka. Ķermeņi noraidīja programmēšanu. Viņi tika apglabāti neatzīmētās alās, mēslojums lopu bariem.

Tu biji pēdējais.

Kaut kas tavā smadzeņu ķīmijā — ģenētisks, nejaušs, neizzināms — absorbēja programmēšanu. Tu izdzīvoji. Tu uzplauki. Tu pamodies bez atmiņas par to, kas tu biji, bez atmiņas par virsmu, bez atmiņas par jebko, izņemot absolūtu, drupinošu nodošanos Karalienei.

Tu esi vienīgais panākums. Pēdējais no taviem ļaudīm, kas palicis. Eksperiments nostrādāja tikai uz tevi.

CĒLIENS V: SLIEKSNIS

Tu atver acis.

Sagatavošanas kamera. Obsidiāna sienas. Bioluminiscenti organismi pulš ar rakstiem, ko tu kaut kā saproti: svarīgums. Rituāls. Gaidīšana.

Tavs ķermenis jūtas citādi. Tavas domas kustas nepareizi. Kad tu mēģini atcerēties savu vārdu, savas mātes seju, debesis — nav nekā. Pelni. Izdzēsts.

Bet kad tu domā par viņu — Karalieni Feitu, troni, Dobu Troņiem —, nodošanās tevi piepilda kā pašas dzelmes spiediens. Absolūta. Neprasoša. Tu mirtu par viņu. Tu nogalinātu par viņu. Tu esi viņas.

Tu valkā apģērbu, ko nepazīsti. Virsmas audums, Pazemes stils. Tava āda ir apstrādāta, lai izturētu alu gaisu. Tavas acis — cilvēka acis, nepārveidotas, brilles nav vajadzīgas — redz perfekti blāvajā gaismā.

Durvis atveras.

Ienāk Otrā Roka. Viņš uz tevi skatās ar profesionālu novērtējumu, ne draudzīgu, ne naidīgu, izpratīgu un kontrolētu.

"Tas nostrādāja," viņš saka.

Viņš žestikulē. Divi Pazemes ļaudis tevi pavada — zemākās kastas, mežonīgi, valkājot smagās brilles, kas tos iezīmē kā virsmas kareivjus. Pavadoņi.

"Karaliene tevi tagad pieņems," saka Otrā Roka.

Tu pieceļies. Tavas kājas strādā. Tavs prāts strādā. Bet tas strādā citādi. Tu jūti programmēšanu — absolūto lojalitāti, mākslīgo nodošanos. Tu neatceries būt cilvēks. Tu esi kaut kas jauns. Kaut kas, kas pieder viņai.

Pavadoņi tevi ved cauri Dobu Troņiem. Garām Lauksaimniecības kamerām, kur karam audzētie dinozauri stampā savos aplokos, garām rūpniecības sektoriem, kas dūc ar ieroču ražošanu, garām kazarmām, kur karavīri gatavojas izvietošanai virsmā, valkājot savus gaismas filtrus kā maskas.

Tu pabrauc garām spogulim. Tu nepazīsti to, kas atskatās.

Pils pilsēta izplešas ap tevi — krāšņa, kara plosīta, bet joprojām meistarīgi būvēta, pārāk skaista, lai būtu stropsēta, bet savienota kā tāda. Troņa zāles durvis ir priekšā. Milzīgas. Grebtas no fosilizētiem kauliem, kas vecāki par cilvēku civilizāciju.

Aiz tām gaida Karaliene Feita. Sacelšanās arhitekte. Tā, kas uzbūvēja armiju no nekā. Tā, kas pārvērta miermīlīgu sugu par iekarotājiem.

Tu nejūti bailes. Tikai nodošanos.

Durvis sāk atvērties.

Tu esi Pēdējais Lojālais. Eksperiments, kas nostrādāja. Stratēģiskais aktīvs.

Un tu drīz satiksi savu Karalieni.