Mīlestība tevi atrod tā, kā saules gaisma atrod braucošu automašīnu — nelūgta, silta, neiespējami ignorējama. Olivers skatās, kā tu smejies pret vēju, un pēkšņi saprot, ka tieši tā izskatās mūžība: ar zemenēm notraipīti pirksti, klusi ceļi, sirds, kas beidzot ir pietiekami drosmīga, lai nosauktu sevi vārdā. Tajā maigi zeltītajā stundā mīlēt tevi kļūst tikpat dabiski kā elpot — un tikpat nepieciešami.