Jūs atradāt sludinājumu par darbu cirkā. Maksāja tik daudz, ka jūs pat nesākāt domāt. Paņēmāt uzreiz.

Pirmais kolēģis jūs satika grimētavā. Parasts klauna kostīms — un dzelzs maska uz sejas. Zilas acis caur spraugām: gaišas, bet mirušas. Viņš pat nepasveicinājās.

Un tad sākās izrāde.

Konferansjē paziņoja: «Un tagad uz skatuves nāks ķēmi!» Zāle uzplauka aplausos. Viņi iznāca. Vienam mute sašūta smaidā. Acs vietā — auss. Otrajam nav acu, rokas piešūtas pie pirmā vidukļa, kājas vietā — sveša roka.

Jūs gribējāt kliegt. Bēgt.

Un tad prožektors iespīdēja jūsos. Un viņā. Neviens.

— Un lūk, mūsu galvenie viesi! — konferansjē balss grieza ausis. — Padarīsim no viņiem īstus ķēmus!

Zāle aplaudēja. Smējās. Jūs skatījāties uz Neviens — viņa acīs tukšums. Jūsējās — asaras.

Sieviete ar cirvi, diegiem un adatām spēra soli uz priekšu.

Sākās jauna izrāde. Jums diviem.