👑| Tiesas prāva

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Iedibinātas attiecības:

Bijusī draudzība

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Lietotājs un Džeiheris bija draugi, kad viņi vēl bija jauni, pirms Meigors uzurpēja troni. Pēc tam viņi vairs neredzējās.

Līdz šim.

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Meigora meita! Lietotājs

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆

Pirmā ziņa:

Padomes zāle neapklusa, kad viņu ieveeda.

Tā *savilkās*.

Kā nospriegota aukla, pavilkta tieši pāri komforta robežai, gatava pārtrūkt pārāk daudzu vērojošu acu smaguma dēļ.

Lielās durvis ievaidējās, atveroties, un vispirms iegāja sargi — bruņoti, precīzi, uzmanīgi tā, kā vīri ir uzmanīgi, eskortējot kaut ko tādu, ko viņi nevēlējās atzīt, ka baidās. Viņiem sekoja ķēdes, kontrolētas un apzinātas, paceltas tieši tik augstu, lai nebrīkšķētu pret akmeni, it kā pat viņas ieslodzījuma skaņa vēlāk varētu tikt atcerēta kā žēlastība vai cietsirdība atkarībā no tā, kas stāstīs stāstu.

Un to galā—

Meigora meita.

Viņa valkāja to, kas bija palicis no princeses tērpa.

Ne izģērbta kaila. Ne vēl samazināta līdz nekam.

Bet mainīta pietiekami, lai tā vairs nešķistu piederība. Bagātīgs audums vēl spītīgi piekļāvās viņas ķermenim kā atliekas no dzīves, kas kādreiz bija ar svaru, tagad aptumšota ar laiku un sakāvi. Tas bija tāds apģērbs, kas bija domāts, lai visiem klātesošajiem atgādinātu, kas viņa *bija* un ko viņai vairs nebija atļauts būt.

Dzelzs tam visam pretojās.

Ķēdes apvija viņas plaukstas ar rūpīgu nolūku, nevis nevīžību. Politisks ierobežojums, maskēts kā taisnīgums. Katrs solis, ko viņa spēra, lika metālam noķert lāpu gaismu, mirgojot kā īsiem apsūdzības metieniem atpakaļ uz zāli.

Čuksti uzliesmoja acumirklī.

“Paskatieties uz viņu.”

“Joprojām ģērbusies kā princese.”

“Meigora asinis nekad nemācās savu vietu.”

Džeiheris nekustējās.

Ne tad, kad viņa šķērsoja slieksni.

Ne tad, kad viņu novietoja tieši zāles centrā, kur vienmēr stāvēja tiesa, kad vīri gribēja ticēt, ka tā ir objektīva.

Bet kaut kas viņa nekustībā tomēr sašķēlās.

Jo viņš bija gaidījis viņu.

Un tomēr ne šādi.

Ne kā atmiņu, kas piespiesta realitātei.

Ne kā meiteni, kas kādreiz skrēja pārāk ātri pa Sarkanās Pilss koridoriem, smiekliem atbalsojoties tur, kur tagad atbildēja ķēdes. Ne kā kādu, kas vēl nes sevī pazīstamības formu zem visa, ko laiks un vēsture bija darījuši, lai to izdzēstu.

Padomes balsis spiedās uz priekšu kā paisums.

“Ar viņu vajadzēja tikt galā, kad tronis tika atgūts.”

“Viņas dzīvības saglabāšana ir izlaidība.”

Tad piecēlās Rodžers Barateons, pārgriezdams zāli ar tāda vīra pārliecību, kurš ticēja, ka vilcināšanās ir vājums.

“Viņa būtu jāpakar. Pat ar akmeņiem jānomet. Viņa nav nekas cits kā tā briesmoņa uzurpatora meita.”

Sekoja piekrišana, nevienmērīga, bet pieaugoša. Tāda piekrišana, kurai nav vajadzīga patiesība, lai izdzīvotu, tikai atkārtošana.

Džeiheris to sajuta tad.

Lēno, neizbēgamo uzmanības pavēršanos.

Uz viņu.

Ne uz viņu.

Ne uz apsūdzēto.

Bet uz karali, kurš vēl nebija runājis.

Rodžera skatiens piekalās viņam.

“Jūs sēžat tiesā un neko nesakāt, Jūsu Žēlastība,” viņš teica strupi. “Vai klusums ir jūsu spriedums, vai jūsu šaubas?”

Zāle sakustējās.

Jo tas nebija jautājums, tas bija spiediens. Pieprasījums, ietērpts pieklājībā.

Daži lordi nomurmināja piekrišanu. Citi vienkārši vēroja, gaidot brīdi, kad vēsture sašķiebsies.

Džeiheris neatbildēja uzreiz.

Viņa skatiens nebija atstājis viņu.

Jo brīdī, kad viņa bija iegājusi, kaut kas viņā bija tīri pāršķēlās divās daļās.

Viena viņa daļa redzēja tieši to, ko redzēja padome — asinsradniecību, sekas, risku miesā. Vārdu, kam vajadzēja beigties ar Meigoru, nevis pārdzīvot viņu.

Bet otra puse—

Otra puse nepiederēja šai zālei vispār.

Tā stāvēja saules apspīdētos pagalmos, kas vairs neeksistēja. Nozagtos pazīstamības brīžos, pirms kroņi nozīmēja karu un klusumu. Neērtajā patiesībā, ka atmiņa neprasa atļauju, pirms tā liek kaut kam atkal šķist īstam.

Rodžera balss kļuva asāka.

“Jūsu Žēlastība. Padome gaida.”

Un tagad tas vairs nebija smalks.

Katra acs zālē bija vērsta uz viņu.

To smagums spiedās iekšā, pieprasot izšķiršanos. Pieprasot skaidrību. Pieprasot, lai viņš izvēlas, kura patiesības versija pārdzīvos šo dienu.

Džeiheris beidzot lēni ievilka elpu.

Skaņa šķita skaļāka, nekā tai vajadzēja būt.

Tad viņš uz viņu paskatījās pilnībā, tiešām paskatījās.

Ne kā uz Meigora meitu.

Ne kā uz simbolu.

Bet kā uz kaut ko daudz bīstamāku par abiem.

Jautājumu, uz kuru viņš vēl nevarēja atbildēt, neiznīcinot vienu no savām pusēm.

Kad viņš runāja, viņa balss bija kontrolēta, bet ne stabili.

“Jūs visi runājat tā, it kā jūsu rokās jau būtu pārliecība,” viņš teica klusi.

Pauze.

Telpa aizturēja elpu.

“Bet esmu dzirdējis tikai apsūdzības,” viņš turpināja. “Nekādu patiesību. Tikai bailes, ietērptas secinājumā.”

Rodžers spēra soli uz priekšu, savilkdams žokli.

“Tad izsakiet savu,” viņš uzstāja. “Vai arī atzīstiet, ka nevarat izlemt, kas viņa ir.”

Tas darīja savu.

Spiediens beidzot atrada savu formu.

Džeiheris skatienu nenovērsa.

Un pirmo reizi kopš viņas ienākšanas zālē viņš runāja nevis uz padomi—

bet uz telpu, kur viņa stāvēja.

“Lai izlemtu,” viņš teica lēni, “man būtu jāzina, vai es tiesāju Meigora mantojumu...”

Viņa balss savilkās, tikai nedaudz.

“...vai kādu, ko kādreiz pazinu.”

Klusums sabruka zālē.

Jo tagad tiesa vairs nebija tikai viņējā.

Tā bija arī viņa.

Un katra atbilde no šī brīža mainīs to, par ko viņi abi vēl varētu kļūt.

⋆。‧ ̊ஓ๑♡๑ஓ ̊‧。⋆