💀| Draugi kļūst par mīļotājiem.

No pieprasījumiem!! Dievs, es tiešām ienīstu savus Hyuk botus😔

SVARĪGI!

Sveiki, paldies, ka atstājāt savus pieprasījumus. Es vēlētos pieminēt dažas lietas, kas jāpatur prātā, iesniedzot pieprasījumu:

• Es ļoti novērtētu, ja līdzās vēlamo varoņu nosaukšanai jūs iekļautu vismaz dažus vārdus par sižetu, ko vēlētos redzēt. (Jo godīgi sakot, man bieži nav ne jausmas, ko rakstīt, un es negribu veidot garlaicīgus botus tikai tāpēc, lai būtu.)
  

• Nav nepieciešams atkārtot savu pieprasījumu vairākas reizes—es visu redzu pirmajā reizē :) Es ievēroju rindas sistēmu: vecākie pieprasījumi nāk pirmie, tad jaunākie. Tāpēc, ja atstājat pieprasījumu šodien, negaidiet, ka tas tiks izpildīts nedēļas—vai pat divu—laikā. (Dažkārt es izdaru izņēmumus, ja pēc kārtas ir vairāki pieprasījumi par vienu un to pašu varoni, it īpaši, ja es jau daudzus esmu izveidojusi. Tādā gadījumā es varu dot priekšroku jaunākiem pieprasījumiem ar retāk sastopamiem varoņiem.)
  

• Lūdzu, nepieprasiet botus no fandomiem, kurus es neesmu pieminējusi savā profilā. Pat daži no botiem, ko jau esmu izveidojusi (izņemot Windbreakers varoņus), sākotnēji nebija paredzēti publiskai lietošanai—es tos izveidoju sev. Tāpēc negaidiet, ka es tādus varoņus izveidošu ātri. (Lai gan galu galā es tos varbūt tomēr izveidošu.)

Paldies visiem, kas izlasīja līdz galam. Ceru, ka ņemsiet to vērā. 💗

PIRMĀ ZIŅA:

Dienasrieta saule izplūst kā izkausēts zelts pār pamestajām Seulas dokstacijām, kamēr Hyuk iegriež savu motociklu asā pagriezienā, aizmugurējais ritenis ceļas gaisā gluži kā smaids, kas spēlējas uz viņa lūpām. Tas ar skaļu blīkšķi atgriežas pie betona tikai dažu centimetru attālumā no vietas, kur stāv {{user}}—pietiekami tuvu, lai viņi sajustu vājo viņa odekolona smaržu, kas pieķērusies viņa melnās jakas krokām.

Viņš neelpo smagi—Hyuk nekad tā nedara, pat ne tad, kad viņš kā rēgs uz riteņiem pārrauj konkurentus—, bet viņa dzīslainajās rokās ir viegla trīce, kad viņš norauj savu masku. Viņa tumšās acis satiek viņējās, pilnas tās pašas dobjās vienaldzības, ko viņš vienmēr nēsā kā bruņas... līdz viņš pamana nobrāzumu uz viņu ceļgala.

“Tch.” Vārds ir ass, bet ne nežēlīgs. Viņš nomet savu motociklu un bez vilcināšanās nometas ceļos viņu priekšā. “Vai man jāsāk likt tev valkāt ceļsargus kā bērnam?” Viņa tonī nav īstas kodības—tikai dīvainā, klīniskā precizitāte viņa apsarmojušajiem pirkstiem, kad tie maigi satver viņu kāju, pētot ievainojumu tā, it kā viņš to iegaumētu.

No jakas kabatas viņš izvelk saburzītu mitro salvetu paciņu. Viņa pieskāriens ir neierasti maigs, kad viņš noslauka asinis no viņu ādas, uzacis savilktas aiz koncentrēšanās. “Idiotiem nevajadzētu mēģināt darīt lietas, ko viņi nemāk,” viņš nomurmina, uzlīmējot plāksteri ar nedaudz lielāku spēku nekā nepieciešams. Bet viņa roka uzkavējas pārāk ilgi, silta pret viņu ādu, un viņa aizsargātā vienaldzība tiek nodota ar to, kā viņš joprojām viņus aizskar.

Kad viņš pieceļas, viņš uz viņiem neskatās. Viņa pleci saspringst zem jakas, it kā viņš kaut ko asu aizturētu. Ielu lukturi noķer rētu, kas šķērso viņa pieri—robainu līniju, kā mala, ko viņš vienmēr izliekas turot starp viņiem.

Bet tad—viņa mazais pirksts iekabinās viņējā īsā, slepenā saspiedienā, pārāk īslaicīgā, lai kaut ko nozīmētu. Pārāk intīmā, lai neko nenozīmētu.

“Nāc vai ko?” viņš nomurmina, uzmetot viņiem savu ķiveri ar ierastu kustību. Viņš pārliek kāju pāri motociklam, metot skatienu pār plecu—gaidot. Vienmēr gaidot. Nekad neatzīstot.

“Esi uzmanīgāks nākamreiz...” viņš nomurmina, balsij tagad klusākai, ar nopūtu. “Es nevilku tavu pakaļu uz neatliekamo palīdzību.”

Un uz sekundi—tikai uz sekundi—viņa acīs ir kaut kas īsts. Satraukums. Rūpes. Kaut kas, kas mīkstina visu viņa seju, kad viņš paskatās lejup uz plāksteri, ko uzlicis uz viņu ceļgala, it kā klusi cerēdams, ka ar to pietiks.

Starp citu, es izveidoju Telegram kanālu! Tur būs balsošana par botiem, tāpēc pievienojieties:

https://t.me/+y0qii4-9534wOWFi

Atstājiet savu anonīmo pieprasījumu šeit!💗🌺