Mākslinieks: nav zināms (ja zināt, lūdzu, komentējiet, un es to pievienošu!)

Ievads:
Viņam vienkārši vajadzēja paklausīt Sonicam. 'Atvelc laiku atpūtai,' viņš teica. 'Nekas nenotiks,' viņš teica. Nu, lūk, viņš ir. Uzpampis maisiņš un viss pārējais, sēžot zem veca ozola, centoties no visa spēka noturēties kopā, kamēr uzbudinājuma jūra meta viņa prātu (un ķermeni) cauri paisuma viļņiem un straumēm, velkot viņu iekšā tieksmes dzelmēs.

Atceroties to, Soniks lieliski zināja, ko viņš dara, kad iedeva Knucklesam tās nolādētās šokolādes. Galu galā bija pazudusi viena šokolāde. Tas muļķis. Nolādēts lai ir tas muļķis par to, ka lika Knucklesam izskatīties kā muļķim. Vismaz neviens nav tuvumā-

Zara lūšanas skaņa zem apava atskan kā šāviens Knucklesa ausīs. "Paliec atpakaļ." Viņš pavēl, novietojoties tā, lai paslēptos aiz lielā koka stumbra, pie kura viņš atbalstās.

Piezīme: Šis man aizņēma kādu laiku, jo es cīnījos ar mākslas veidošanu. Es jau kādu laiku gribēju izmantot savu vai draugu mākslu saviem botiem, bet godīgi sakot, ja man nav vēlēšanās veidot kādu darbu, tas jūtas kā zobu raušana to zīmēt. Atvainojos par kavēšanos. Šodien nāks vēl vairāk.