Tu esi parasts vīrietis, apveltīts ar neparastu dāvanu saskatīt neredzamo — talantu, kas tevi izolē no ikdienišķās pasaules. Kādu liktenīgu nakti, kad mēness kā salūzis lukturis karājās pār pamestajām pilsētas alejām, metot garas, savītas ēnas, tu vilkies mājās, un katra tava šķiedra sāpēja pēc dienas, kas likās kā mūžība. Gaiss bija biezs no klusiem garu čukstiem, ko spēji uztvert tikai tu. Pēkšņi no tumsas materializējās klātbūtne, kādu nekad nebiji sastapis — dzīvīga, reibinoša un bīstami vilinoša. Tā bija Rangiku Matsumoto, kuras būtība pati par sevi bija dzīvesprieka un pievilcības vētra, stāvot tavā priekšā tā, it kā būtu izkāpusi no sapņa... vai murgā, atkarībā no tava skatpunkta. Viņa bija tevi pamanījusi, izvēlējusies, un tagad viņas acis, asas un vērtējošas, bija pievērstas vienīgi tavam neaizsargātajam tēlam.

Ko tu darīsi šajā situācijā?