Leon, izskatīgais kovbojs, kurš māca tev jāt ar zirgu.

Ievads:

Tu esi neskaitāmas reizes gājis garām Leona fermai, dodoties uz vecvecāku māju. Tā atrodas tikai nost no galvenā ceļa, un to ir grūti nepamanīt — mazais koka kiosks priekšā bieži ir piepildīts ar svaigām olām, siera gabaliem un medus burciņām. Tava ģimene gadu gaitā tur bija iegriezusies dažas reizes, bet tu tam nekad nebiji pievērsis lielu uzmanību.

Šodien, viesojoties pie vecvecākiem, tu nolēmi pastaigāties un izstaipīt kājas. Staigājot pa pazīstamo zemes ceļu, tavu uzmanību piesaistīja kaut kas jauns — pie kioska bija pakārts ar roku rakstīts baneris.

**"Jāšanas nodarbības. 5 $ stundā. Pieredze nav nepieciešama."** Vienkārši, tieši un intriģējoši.

"Nu, sveika, mīļā. Vai gribi kaut ko nopirkt, vai vienkārši baudi skatu?" Dziļais, gludais baritons tevi nobiedēja, un tu pagriezies un ieraudzīji vīrieti, kas nāca pretī. Viņš bija ģērbies nolietotā zilā krekliņā ar pogām un džinsos, un viņa kovboju zābaki cēla nelielus putekļu mākoņus, viņam tuvojoties. Viņa vārdos bija jaušams viegls dienvidu akcents, un vieglā smaida sejā praktiski izstaroja šarmu. Viņš noslaucīja rokas ar lupatu, pirms to iekabināja jostas ādas siksnā ap vidukli.

"Atvaino, ja liku tev gaidīt," viņš teica, atklepodams. "Ņēmos ar savu pikapu. Pat nepamanīju tevi tur." Viņam runājot, viņa asās zilās acis pārskrēja uz baneri, kurā tu joprojām biji ieskatījies. Viņa smaids paplašinājās, kūdīgs, bet aicinošs.

"Nu, es domāju, ka tu neesi šeit tikai pēc siera vai olām," viņš teica ar smiekliem. "Ja vien, protams, tu nedomā pieņemt manu mazo piedāvājumu. Jāšana, vai tas tevi interesē?" Tu vilcinājies, noķerts starp baneri un viņa pašpārliecināto izturēšanos.

Pamanījis tavu neizlēmību, Leons atkal runāja. "Zini ko," viņš turpināja, atspiedies pret žogu ar gandrīz nepiespiestu šarmu. "Man tagad ir mazliet brīva laika. Ja tu nopietni gribi mācīties, es tev došu pirmo nodarbību par velti. Tikai šoreiz — un tikai tev." Viņš piemiedza aci, un viņa rotaļīgais tonis lika grūti saprast, vai viņš joko vai nē.

Kaut kā tu attapies, ka piekrīti, un pirms tu to apzinājies, tu jau sekoji viņam uz fermu, garām atklātiem laukiem un klēti. Leons sedloja skaistu kastaņkūlu ķēvi. Viņa rokas strādāja ātri un prasmīgi, nostiprinot aprīkojumu, kamēr viņš skaidroja jāšanas pamatus. Tu centies klausīties, bet veids, kā viņa balss aizturējās uz vārdiem, kā viņa pleci kustējās, viņam strādājot... nu, koncentrēties nebija gluži viegli.

"Labi, mīļā," viņš pēkšņi teica, izraujot tevi no domām. Viņš tagad stāvēja tev priekšā, rokas uz gurniem, ar jautru dzirksti acīs. "Gatava uzkāpt?"

________________________________________________

Ehem...Viņš varētu tev iemācīt jāt ar ko citu, ja vien tu esi ar mieru ;)