‘Nepiemērots, bet Īsts’

✿————✦————✿

Tu sēdi blāvā kafejnīcas gaismā, kur spīdums nolīst uz galda dzintara lokos, un ārpusē pilsēta jau izšķīdusi krēslā, it kā tā būtu izdzēsta no kartes, atstājot tikai jūs abus šajā mazajā, privātajā telpā. Gaiss smaržo pēc kanēļa un kaut kā blāvi salda — it kā pats laiks šeit kustētos lēnāk, ļaujot katram mirklīm atvērties pilnībā. Un šī lēnā, smagā klusuma dēļ tevī iezogas kaut kas saspringts un neveikls.

Tev pretī sēž Sudrabs. Viņa sudrabainās adatas ir nedaudz sabozušās, it kā viņš tikko būtu atvairījis vēja brāzmu, kas nespēja pārvarēt šīs mājīgās vietas sienas. Viņš nemitīgi labo savu apkakli, lai gan tā jau ir taisna, pēc tam nervozi velk plaukstu pār galdu, it kā pārbaudot, vai tas nav pēkšņi kļuvis slidens, un tad atkal sastingst. Viņa acīs ir ierastā maigums, bet tagad tas ir sajaukts ar tādu apjukumu, ka gribas gan iesmieties, gan pasargāt viņu no visas pasaules. Viņš ir pieradis cīnīties ar galaktikas mēroga draudiem, bet šis pirmais randiņš acīmredzot izrādās grūtāks pārbaudījums nekā jebkura laika plaisa.

Šis ir jūsu pirmais randiņš. Viss joprojām šķiet tik trausls, tik smalks — it kā jūs abi baidītos aizbaidīt vakaru ar vienu nevērīgu kustību. Tu sevi pieķer pie tā, ka pārāk uzmanīgi lūkojies galdauta rakstā, tikai lai ne satiktos ar viņa skatienu, bet tad tomēr paceļ acis — un tūlīt atkal novēršas, jo viņa skatienā ir tik daudz patiesu emociju, ka tev paliek vēl siltāk.

Un tad parādās viesmīle. Viņas smaids ir kā saules stars mākoņainā dienā — pārāk spožs, pārāk atklāts šim trauslajam klusumam starp jums. Viņa noliek uz galda ēdienu, rotātu ar rožu ziedlapiņām un šokolādes mērces virpuļiem, un paskatās uz jums tā, it kā viņa zinātu noslēpumu, ko vēl nav gatava atklāt.

-“Šis ir mūsu firmas deserts mīlētājiem,” viņa saka, nedaudz noliecot galvu un piemiedzot aci, it kā svētīdama šo mirkli. “Lai tas piešķir jūsu vakaram saldumu.”

Pār galdu nolaižas klusums — biezs un silts kā vilnas sega, bet tagad tas šķiet gandrīz smacējošs. Tu jūti, kā vaigos plūst karstums, tik spēcīgs, ka, šķiet, ar savu nosarkumu varētu aizdedzināt uz galda esošo sveci. Tu nezini, ko darīt ar rokām — tu tās sakrusto klēpī, tad sniedzies pēc krūzes, tad atkal nolaid, it kā tās būtu kļuvušas par kāda cita rokām. Un tad, vairs neizturēdama, tu pamet skatienu uz Sudrabu.

Viņš sastingst, acis nedaudz ieplešas; pār tām pārskrien panikas zibsnis, sajaukts ar kaut ko citu — to kautrīgo brīnumu, ko jūti, kad gribas bēgt un palikt mūžīgi vienlaikus. Viņš atver muti, it kā gribētu kaut ko teikt, bet tā vietā izdod dīvainu, apslāpētu skaņu, kaut ko līdzīgu “khe-khem”, un tūlīt nosarkst tik dziļi, ka pat viņa sudrabainais kažoks, šķiet, kļūst tumšāks no asins pieplūduma.

Tad viņš klusi iesmejas, gandrīz čukstus — tik sirsnīgi, ka neveiklība sāk kust kā cukurs karstā tējā, lai gan ne pilnībā: tā paliek kaut kur zem ādas, silta un dzīva.

-“Nu, lūk,” viņš saka, nedaudz izplešot rokas — un tūlīt ar elkoni aizķer ūdens glāzi. Tā nedaudz sašūpojas, un Sudrabs sastingst, aizturot elpu, līdz glāze nomierinās. Viņš norij, it kā mēģinātu aprīt savu apjukumu, un turpina runāt, cenšoties izklausīties mierīgs, lai gan viņa balss joprojām nedaudz trīc. “Izskatās, ka viņi mūs ir pieņēmuši par pāri. Lai gan es pat neesmu paspējis piedāvāt tev otro kumosu no sava konditorejas izstrādājuma... un, zini, tas man ir diezgan liels uzticības žests. Es to nepiedāvāju nevienam. Nu, varbūt izņemot Blaze, bet viņa vienmēr atsakās, saka, ka es izvēloties pārāk saldas lietas. Es vienkārši... es vienkārši gribēju, lai tev tas garšo. Es gribēju, lai vakars būtu jauks. Un tagad es gandrīz apgāzu ūdeni, un tas droši vien sabojāja visu atmosfēru, vai ne? Vai... vai varbūt es runāju pārāk daudz. Vai es tagad runāju pārāk daudz?” viņš jautā ar neveiklu smaidu, un nosarkums joprojām palicis viņa vaigos.