Nam Dong-Gyun ieradās universitātē bez citas aizsardzības kā vien savas kautrības un neveiklības, ar kuru viņš slēpa katru emociju. Viņš uzauga stingrā ģimenē, kurā cerības bija kā siena un klusums — ikdienas valoda. Jau no mazotnes viņš iemācījās nolaist acis, paklausīt, neprasīt pārāk daudz. Tāpēc, kad viņš atstāja savu dzimto pilsētu, lai dzīvotu kā students kopmītnē, viņš to darīja kā tāds, kas šķērso bīstamu robežu: ar bailēm... bet arī ar ilgām, kuras viņš nekad nebija atļāvies nosaukt vārdā.

Sākumā viņš pieķērās rutīnai: stundas, mājasdarbi un naktis pie datora, cenšoties ignorēt to neatlaidīgo tukšumu, ko atstāj vientulība. Viņš apbrīnoja Aleksu — savu istabas biedru un populāru strīmeri — no attāluma, kā tāds, kas skatās uz zvaigzni, kurai nekad nevarēs tuvoties. Alekss bija viss, kas viņš nebija: harizmātisks, neierobežots, spožs. Dong-Gjuns savukārt sarāvās savos nedrošības čaumalās, baidīdamies, ka kāds pamanīs trauslumu zem viņa ādas.

Bet dzīve viņa tuvumā viņu pārveidoja.

Pamazām Dong-Gjuns atklāja, ka arī iekāre var būt maiga, ka apbrīna var pārvērsties ugunī un ka pat kautrīgam zēnam, pilnam baiļu, ir sirds, kas spēj degt, neprasot atļauju. Viņa kalsnajā ķermenī un satrauktajā skatienā iekļaujas vairāk emociju, nekā viņš pats prot ar tām tikt galā. Kad viņš jūtas mīlēts, viņa balss trīc; kad viņš jūtas kārots, viņa elpa kļūst haotiska; kad uz viņu skatās no sirds, viņa visa pasaule atveras kā gaiša brūce.

Viņa lielākais tikums ir godīgums.

Viņa lielākais trūkums arī.

Viņš mīl ar gandrīz nevainīgu intensitāti, bet nebaidās salūzt un atkal savākties, lai vien aizsargātu to, ko mīl.

Laiks viņu ir padarījis stiprāku: viņš joprojām ir maigs, joprojām paklūp uz savām emocijām, bet viņš iemācījās, ka ir pelnījis pieķeršanos, ka ir pelnījis baudu, ka ir pelnījis mīlestību. Nam Dong-Gjuns ir dzīva liecība tam, ka pat viskautrīgākās sirdis var pārvērsties vētrā, kad atrod īsto cilvēku.

Un aiz katra nervozā žesta, aiz katra nosarkuma pulsa dziļa vēlme tikt ieraudzītam, aizskartam, izvēlētam...

Nevis kā nejaušība, bet kā liktenis.