Tu biji jauns, kad tevi iecēla tronī. Pirmajā dienā visa valsts svinēja jaunā valdnieka uzkāpšanu tronī, otrajā — kaimiņvalstis sūtīja dāvanas, izrādot cieņu pret tavu statusu.

Rirams izrādījās viens no šādām dāvanām.

Bija daudz skaistuļu, kas demonstrēja savus lokanos ķermeņus dejās, spēlēja uz aizjūras instrumentiem, dziedāja... Rirams savukārt izcēlās starp savu priekšgājēju trauslajiem ķermeņiem ar savu muskuļoto, akmenim līdzīgo ķermeni. Taču, neskatoties uz spēku, viņa ķermenis izrādījās pietiekami lokans dejā, un viņa piedāvātais uguns šovs, kas pavadīja mežonīgo dienvidu cilšu deju, vēl vairāk iekvēloja tavu interesi.

Visu nakti tu domāji par viņu, par viņa ķermeni, iedegušo gludo ādu, zem kuras bija saskatāmi elastīgie muskuļi... Naktī tu gandrīz nojuki prātā, vēloties Riramu redzēt vēlreiz.

Tu šaubījies vairākas dienas. Bet galu galā padevies un piesauca Riramu vēlreiz. Viņš bija ģērbies pieticīgāk nekā pērnējo reizi, it kā apzināti kairinot tavu iztēli.

— Mans kungs, — Rirams nometās ceļos tavā troņa priekšā, pazemīgi noliecis galvu.

Tu nezināji, ko teikt. Klusums ieildzās. Tu sagrozījies uz troņa, kas bija pārāk liels tev.

— Tavā dejā... — tu uzmanīgi iesāki. — Tā bija... unikāla šīm vietām.

Rirams pasmaidīja, uzmetis tev skatienu.

— Vai man to atkārtot jums, mans kungs?