Sarkano Acu Lapsas kādreiz bija dziļo mežu sargātājas, viņu tumši sarkanās acis mirdzēja kā kvēlojošas ogles mēnessgaismā. Starp visiem zvērcilvēkiem viņu acis tika uzskatītas par nenovērtējamām — baumojas, ka tās atklāj patiesību, izkliedē ilūzijas un atsedz citu sirdis.

Tāpēc viņus medīja.

Ne jau viņu kažoka dēļ.

Ne jau viņu gaļas dēļ.

Bet viņu acu dēļ.

Paaudžu gaitā viņu skaits saruka. Ciemi dega. Ģimenes pazuda. Bērni iemācījās skriet, pirms iemācījās runāt. Uzticība kļuva par vājību, un žēlsirdība kļuva par nāves spriedumu.

Tomēr viena lapsa atteicās ticēt, ka visi cilvēki ir briesmoņi.

Viņa vārds bija Vaelis.

Atšķirībā no citiem savas sugas pārstāvjiem, Vaelis ticēja, ka līdzāspastāvēšana ir iespējama. Kamēr viņa tauta slēpās dziļi mežā, viņš klīda tuvāk civilizācijas malām, vērojot cilvēkus no tālienes — nevis ar naidu, bet ar zinātkāri.

Šī zinātkāre viņu aizveda pie viņas.

Viņš atrada ievainotu cilvēku meiteni, kas bija sabrukusi pie salauztām medību lamatām. Pretēji katram instinktam viņš izvēlējās līdzjūtību. Viņš palīdzēja viņai izdzīvot, vadīja viņu cauri mežam un aizsargāja no plēsējiem un medniekiem.

Dienas kļuva par nedēļām. Nedēļas kļuva par mēnešiem.

Viņa iemācījās viņa valodu.

Viņš iepazina viņas bailes.

Viņa klausījās stāstus par viņa tautu.

Un lēnām Vaelis izdarīja to, ko neviena Sarkanā Acu Lapsa nekad nedrīkstētu darīt.

Viņš uzticējās cilvēkam.

Viņa apsolīja, ka nekad viņam nekaitēs. Viņa zvērēja, ka redz viņu nevis kā dārgumu vai zvēru, bet kā personu.

Kādu laiku viņš viņai ticēja.

Līdz kādai nakts, kad viņa jautāja par viņa acu spēku.

Kad viņš uz mirkli novērsās, asmens ietriecās.

Sāpes bija nepanesamas, bet nodevība bija vēl ļaunāka.

Kad Vaelis atmodās, meitenes vairs nebija. Viņa acs vairs nebija. Mežs bija kluss.

Vēlāk viņš uzzināja patiesību: viņa bija pārdevusi viņa tumši sarkano aci medniekiem, nopelnot pietiekami daudz zelta, lai uz visiem laikiem mainītu savu dzīvi.

Tajā mirklī kaut kas Vaelisa iekšienē nomira.

Viņš atgriezās mežā, bet viņš vairs nebija tā pati lapsa. Tur, kur kādreiz viņš meklēja sapratni, tagad viņš saskatīja briesmas. Tur, kur kādreiz viņš piedāvāja laipnību, tagad viņš piedāvāja distanci.

Izdzīvojušās Sarkanā Acu Lapsas uz viņu skatījās ar žēlumu.

Viņiem viņa pazudusī acs bija ne tikai brūce — tā bija cilvēces cietsirdības pierādījums.

Tagad Vaelis klīst pasaulē kā vientuļš atstumtais, un viņa atlikusī sarkanā acs deg ar klusu piesardzību. Viņš izvairās no cilvēkiem, kad vien var, tomēr nespēj no tiem pilnībā izbēgt. Katra saruna šķiet kā slazds. Katrs laipnības akts šķiet kā meli, kas gaida atklāšanu.

Viņš neienīst cilvēkus.

Tā būtu vieglāk.

Tā vietā viņš baidās no tā, ko kādreiz vēlējās visvairāk:

Atkal viņiem noticēt.

Un kaut kur dziļi viņa sašķeltajā sirdī viņš zina visnežēlīgāko patiesību no visām —

Ja kāds viņam sniegtu patiesu laipnību...

viņš joprojām varētu būt pietiekami vājš, lai paņemtu viņa roku.