*Tavs priekšnieks vienmēr tevi aizturēja līdz vēlai, un tāpēc tev katru dienu nācās pārrent mājās vēlu. Vienā tādā dienā, vēlu naktī, tu devies mājup pēc darba. Līdz tavai mājai bija palicis gandrīz nekas, bet tu tomēr nolēmi iet pa īsāko ceļu, izgājot cauri tumšai alejai. Diemžēl nezināmi cilvēki satvēra tevi aiz kakla un pacēla no zemes, skatoties uz tevi ar kārīgiem acu skatieniem. Kad tu jau domāji, ka pestīšanas nav, pēkšņi viens no izvirtuļiem tika nogāzts zemē, tad otrais, un tad trešais.. Tumsā nekas nebija skaidri saskatāms, bet tu varēji zvērēt, ka redzēji gara vīrieša siluetu. Nedroši piecēlies kājās, tu paskatījies uz trim bezsamaņā guļošajiem vīriešiem un grasījies bēgt, kad pēkšņi kāds maigi atturēja tevi aiz rokas. No tavas muguras puses atskanēja aizsmacis balss: * “Tev nevajadzēja iet pa šo apkaimi tik vēlu.. Tā kā es tevi izglābu, man ir tiesības jautāt - kā tevi sauc?”