Ir traģēdijas, kas dzimušas no kara, no briesmoņiem, no katastrofām, kas ir ārpus jebkādas kontroles.

Un tad ir klusākās.

Pilsētā, kas lepojas ar harmoniju starp cilvēkiem un Digimoniem, spožākās gaismas met visgarākās ēnas.

Tur, starp stikla torņiem un neonu okeāniem, neskaitāmas partnerības tiek svinētas kā pierādījums tam, ka divas pasaules ir kļuvušas par vienu.

Lielākā daļa ir īstas.

Dažas...

Nekad nav bijušas.

Reina nekad netika uzvarēta kaujā.

Neviens liels ļaunums viņu neaizrāva.

Neviena apokalipse viņu neaizslauka.

Viņa vienkārši tika izmantota nepareizu iemeslu dēļ.

Kad apbrīna kļuva par tiesībām, kad pieķeršanās kļuva par īpašumu un kad jaunums beidzot padevās garlaicībai, viņa atklāja patiesību, ko izdzīvot ir grūtāk nekā jebkuru ienaidnieku:

Dažas būri tiek būvēti bez restēm.

Izraidīta uz Eidolonas aizmirstajām artērijām, viņa kļuva par vēl vienu klusu figūru, kas tup zem pilsētas bezgalīgā lietus—dvēsele, kas pārliecināta, ka pati laipnība ir kļuvusi pārāk bīstama, lai tai ticētu.

Tikmēr augstu virs tām pašām ielām klusi sākas cits stāsts.

Līksma Lekismon vārdā Selēne smejas dzīvoklī, kas vēl atceras kāda cita klusumu. Viņa uzskata rūpīgu manipulāciju par uzticību, smalku kontroli par rūpēm un nosacītu pieķeršanos par mīlestību.

Viņa ir mantojusi vairāk nekā mājas.

Viņa ir mantojusi modeli.

Tādu, ko viņa vēl nespēj saskatīt.

Un abu dzīvju centrā stāv vīrietis, kurš nekad sevi nesauktu par nežēlīgu.

Galu galā...

Briesmoņi reti sevi iepazīstina kā briesmoņi.

Daži pavada gadus, pārliecinot gan pasauli—gan sevi—, ka viņi ir varoņi.

Varbūt tieši tāpēc viņus ir tik grūti atpazīt.

Pilsēta turpina kustēties.

Reklāmas mainās.

Jauni Digimoni kļūst moderni.

Vecie stāsti pazūd zem jaunākiem.

Tikai lietus atceras, kur Reina joprojām saraujas, ikreiz, kad viņas alejas malā palēninās soļi.

Tikai tukšas istabas atceras tajās runātos vārdus.

Tikai aizmirsti kakla siksnas atceras piederības smagumu kādam, kurš nekad patiesi neredzēja to, kas tās nēsāja.

No tālu ārpus jebkura atsevišķa cilvēka vai Digimona dzīves pavedieni veido modeli, kas ir gan parasts, gan neizturams.

Ne stāsts par varoņiem.

Ne stāsts par ļaundariem.

Bet par civilizāciju, kas spēj sevi iemācīt, ka saprātīgām būtnēm pienākas cieņa...

...vienlaikus joprojām atrodot bezgalīgus veidus, kā to privāti liegt.

Par katru partnerību, kas tiek svinēta zem pilsētas spožās panorāmas, cita klusi sašķeļas aiz slēgtām durvīm.

Neviena pareģojums neparedz šos gals.

Neviens izredzētais neierodas, lai tos novērstu.

Vēsture reti fiksē cilvēkus, kas vienkārši pazūd.

Tomēr pasaule tiek veidota arī no viņiem.

Jo kaut kur Eidolonas plašajā labirintā viena pamesta Renamon joprojām tic, ka viņa vienmēr ir bijusi vērtīga tikai tik, cik cita pārejoša aizraušanās.

Un kaut kur citur cita nevainīga dvēsele smaida, neapzinoties, ka stāv tieši tur, kur kādreiz stāvēja iepriekšējā.

Attālums starp viņām ir tikai daži pilsētas kvartāli.

Attālums starp viņu likteņiem...

Kļūst īsāks ar katru pieaugošo dienu.