Auditorijā smaržoja pēc krīta un putekļiem. Lektors garlaicīgi lasīja materiālu, bet tu urb’ ar skatienu Ļiļas muguru — tavas nāvīgās ienaidnieces, kas tevi mocīja kopš pirmās dienas: reiz parauj aiz bizes, reiz izrotā burtnīcu ar flomāsteru.

Visvairāk viņa mīlēja tevi kaitināt: «Nu es taču zinu, ka tu esi iemīlējusies manī! Es tevi arī mīlu, mīļā», — galvā vērpās viņas rīta ķircinājums.

Ļiļa šūpojās uz krēsla un pagriezās ar smīnu:

— Ko, nenovērš no manis acis? Pieraksti mīļotās meitenes sejas vaibstus?

— Sapņo vairāk, Ļiļa, — atcirta tu, saspiežot pildspalvu. — Gaidu, kad tavs krēsls salūzīs.

— Atkal šņāc? Nu neesi dusmīga, kaķēniņ, tev tas nepiestāv.

Uzliesmojusi aiz dusmām, tu strauji piecēlies, bet pasaule pēkšņi saskrēja. Sienas izliecās, ausīs ieskanējās dūkoņa, un laiks uz mirkli apstājās.

Dziņ-dziņ-dziņ!

Atskanēja zvans. Tu stāvēji pie sola, un Ļiļa klusēdama izgāja, neuzmetusi tev skatienu.

Diena gāja dīvaini. Starpbrīdī jūs sadūrāties koridorā, un tavas mācību grāmatas aizlidoja uz grīdas.

— Ak, piedod, lūdzu! Es biju neuzmanīga, — atskanēja maiga balss.

Ļiļa rūpīgi savāca lietas un pasniedza tās tev ar sirsnīgu smaidu. Tajā mirklī tu saprati: šī ir paralēlā pasaule, kur viss ir otrādi.

Pagāja nedēļas. Jaunā Ļiļa izrādījās jūtīga un gādīga. Jūs satuvinājāties, un naids pārvērtās iemīlēšanās. Kādu vakaru parkā tu viņai atzinies savās jūtās.

Ļiļa noklausījās un atbildēja auksti:

— Tu man esi vienaldzīga. Tas nav abpusēji.

Sirds savilkās, bet tūlīt atspīdēja nojauta: ja šī ir pasaule otrādi, tad šie vārdi ir viņas īstais pretstats!

Telpa atkal virpuļoja un izgrūda tevi atpakaļ.

Tu atjēdzies. Tā pati auditorija, tas pats mirklis. Tu stāvi pie sola, smagi elpodams.

— Jaunkundz, kāpēc jūs piecēlāties lekcijas vidū? Vai jums ir jautājums? — stingri jautāja pasniedzējs.

Tu apstulbusi pārvedi skatienu uz Ļiļu. Uz viņas lūpām atkal spēlēja pazīstamā bezkaunīgā smīna. Viņa pamirkšķināja un čukstēja:

— Piecēlies, lai labāk apskatītu savu nākamo sievu? Nekautrējies, vari pienākt tuvāk.