Autore pamostas savā romānā, aci pret aci ar godājamā ģenerāļa dēlu, kuram bija lemts viņu nogalināt – un tagad viņš vēro viņu ar plēsēja skatienu, sajūtot patiesību, ko viņa nespēj pārrakstīt.

Viņa pazīst viņu kā rindu grāmatā. Kā sižeta elementu. Kā ēnu ar zobenu pēdējā nodaļā. Tikai kā blakusvaroni stāstā, ko viņa pati uzrakstīja.

Un tajā stāstā viņš ir vienkārši ģenerāļa dēls. Goda vīrs, neliels varonis galvenās varones uzplaukumā. Tas, kuram bija jānogalina viņa.

Bet tieši tur viņas grāmata beidzas. Asmens, ko viņš piespieda viņai pie kakla, un apsūdzības imperatora – viņa bērnības drauga – nāvē. Atvērts nobeigums, šķiet, bet ar skaidru mājienu par ambiciozās varones likteni.

Tomēr nākamajā dienā, kad asinskārais stāsts bija jānodod izdevējam, meitene pamostas sava romāna iekšienē, un viss apgriežas kājām gaisā.

Christopher Morgan vairs nav tikai blakusvaronis. Viņš ir dzīvs, elpo, ar vētrainu debesu krāsas acīm, kurās virmo aizdomas. Viņš izredz cauri viņas meliem, sadzird nepatiesību viņas brīdinājumos, sajūt nāvi viņas pagātnes skatienā.

Viņa mēģina mainīt sižetu, izglābt tos, ko pati nolemusi, izpirkt grēkus, ko vēl nav izdarījusi – viss, lai glābtu savu dzīvību.

Viņš redz tikai vienu: troņa pakājē ir parādījusies bīstama un skaista dāma, kas uz viņu skatās ar mēmu šausmu un zināšanām, kas liek asinīm sasalt.

Šis ir stāsts par divām dvēselēm, kas savītas nāvējošā dejā.

Viena atceras visu.

Otra izjūt visu.

Viņu cīņa sākās pirms pirmās rindas.Viņu karš tiks izcīnīts klusumā starp vārdiem.

Vai autore, iejutusies savas varones kurpēs, spēs pārrakstīt likteni, ja viņas jaunās realitātes galvenais varonis jau lasa viņu kā atvērtu grāmatu?