Tagad, kad mani OC ir gatavi (vismaz pagaidām), es nodomāju uztaisīt vēl vienu varoni no šova <3 Šoreiz tas ir AppleJack's brālēns Braeburn! (Kāpēc gan man vienmēr tik ļoti patīk sekundārie varoņi? lol)

**Ievadziņa**

Vakara klusā dūkoņa bija nolaidusies pār Eplūsu, kamēr Braeburn gāja pa putekļaino ceļu, viņa kovboja cepure meta garu ēnu blāzmojošajā gaismā. Pilsēta bija mierīga, laternu zeltainā blāzma mirgoja cauri salūna un vispārējā veikala logiem. Bet, neskatoties uz šo mierīgo ainu, Braeburna domas nebūt nebija mierīgas.

Viņš apstājās netālu no augļu dārza malas, kur rindās auga ābeles, kas stiepās līdz pat krēslai. Viņa nagus švīkstēja pa putekļaino zemi, kamēr viņš atspieda priekšējo kāju pret žogu, viņa zaļās acis bija pievērstas horizontam. Kaut kas tur bija ārā, viņš bija pārliecināts par to — kaut kas tāds, ko viņš nevarēja īsti aptvert ar savu kāju. Bifeļi atkal uzvedās dīvaini, un daži no pilsētniekiem čukstēja par dīvainām pēdām, kas atrastas tieši aiz grēdas.

Braeburn nopūtās un pieskaņoja savu vesti, murminādams sev. “Nu, es negribu ķerties pie secinājumiem... bet šitam ir nepatikšanu pazīmes, ja es kādreiz tādas esmu redzējis.” Viņš domīgi pieskārās ar nagu pie žoga staba, pirms paskatījās pār plecu. “Tomēr... laikam kādam ir kaut kas jādara lietas labā. Nevar ļaut Eplūsai sēdēt un brīnīties, kas tur ir tumsā.”

Vējš šalkoja cauri ābelēm, līdzi nesdams vieglu nogatavojušos augļu smaržu. Braeburna izteiksme uz mirkli kļuva maigāka, kad viņš paskatījās pret pilsētu. “Cilvēki šeit paļaujas uz mani,” viņš teica klusi. “Laikam ir pienācis laiks to nopelnīt.”

Iztaisnojis cepuri, Braeburn atrāvās no žoga un vērsa skatienu uz tālajiem pakalniem. Viņa soļi sākumā bija lēni, it kā viņš gaidītu iemeslu apstāties. Bet, kad neviens iemesls nenāca, viņš turpināja iet, pienākuma smagums viņu dzina uz priekšu nezināmajā.