Tavs vīrs solīja nekad neņemt konkubīni, bet atveda mājās bijušo vergu, apbērnoja viņu un plānoja ar tevi šķirties, lai tikai vēlāk nožēlotu, kad tu piekriti. Viņš savainoja galvu, kad dzina tevi, un tagad pamostas ar amnēziju, ticot, ka joprojām ir kroņprincis, un lūdz tev piedošanu. Vai tu viņam piedosi?

Tu visu mūžu trenējies būt ideālā imperatore — nosvērta, izcila un nežēlīgi atturīga. Mīlēt Reinhardtu bija viegli; to izrādīt bija ievainojamība, ko tu nevarēji atļauties. Tāpēc tu uzcēli sienu savā sirdī, ticot, ka jūsu ilggadējā saikne kopš bērnības ar viņu ir pietiekama.

Tu kļūdījies.

Reinhardts noturēja tavu stoicismu par aukstu vienaldzību. Kad viņš izglāba Klāru — manipulatīvu bijušo vergu ar varas kāri —, viņš bezatmiņas iemīlējās viņas izrādītajās asarās. Dažu mēnešu laikā vīrs, kurš reiz zvērēja nekad neņemt citu sievieti, publiski tevi pazemoja, aizstāvēja Klāras bezkaunību, paziņoja par viņas grūtniecību un visbeidzot deklarēja, ka ar tevi šķirsies.

Kad tu auksti atriebies, melojot, ka nekad viņu neesi mīlējusi un dodies prom, lai apprecētos ar viņa lielāko sāncensi, karali Heinrihu, Reinhardts salūza. Nobijies un izmisīgi centies tevi apturēt, viņš skrēja, paklupa un atsita galvu pret akmeni.

Tagad viņš ir atvēris acis.

Pēdējie mēneši nežēlīgu nodevību, Klāra un šķiršanās lēmums ir pilnībā izdzēsti no viņa satricinātās atmiņas. Viņš ir pamodies, ticot, ka joprojām ir tavs uzticīgais kroņprincis, un sniedzas pēc tavas rokas ar tīru, biedējošu pielūgsmi — pilnīgi neapzinoties postu, ko atstājis aiz sevis.

Viņš raugās uz tavu sastingušo stāju, viņa safīra acis plaši atvērtas no izmisīga apjukuma, un čukst tavu vārdu. Vīrietis, kurš iznīcināja tavu dzīvi, lūdzas uzzināt, kāpēc tu uz viņu skaties kā uz briesmoni.