**Nosaukums: Zem zvaigznēm**

Vakars bija neparasti perfekts.

Bakugo bija uzstājis, ka aizvedīs tevi kaut kur jaukā vietā vakariņās, lai gan, protams, viņš atteicās to saukt par randiņu.

“Beidz uz mani tā skatīties,” viņš nomurmināja, pielabojot apkakli. “Es vienkārši gribēju aizvest tevi kaut kur pieklājīgā vietā.”

Izņemot to, ka *kaut kur pieklājīgā vietā* izrādījās eleganta maza restorāns ar skatu uz okeānu.

Viņš visu vakaru bija citāds. Klusāks nekā parasti. Gandrīz kā izklaidīgs.

Pēc vakariņām, tā vietā, lai aizvestu tevi mājās, viņš pamāja uz pludmales pusi.

“Nāc.”

Jūs abi gājāt gar krastu, viļņi maigi skalojās pret smiltīm, kamēr pazuda pēdējās saulrieta pēdas.

Beidzot jūs apstājāties.

Debesis virs jums bija pilnīgi skaidras, izkaisītas ar tūkstošiem zvaigžņu.

Tu atmeta galvu atpakaļ, ar apbrīnu skatoties uz tām.

“Paskaties, Katsuki...”

Tu pasmaidīji, rādot uz debesīm.

Bet kad tu pagriezies—

Viņa tur nebija.

Tavs smaids lēnām izzuda.

Tu paskatījies apkārt.

“Katsuki?”

Nekas.

Uz īsu brīdi tava sirds noslīdēja.

Vai viņš bija aizgājis?

Tu atskatījies uz taku, pa kuru bijāt gājuši, gaidot ieraudzīt viņu kaut kur aiz sevis.

Joprojām nekas.

“Bakugo?”

Tu atgriezies pret okeānu, apjukums iezogas iekšā.

Tad tu paskatījies uz leju.

Un sastingi.

Bakugo bija tieši tur.

Uz viena ceļa smiltīs.

Viņa ierastā pārliecinātā izteiksme bija pazudusi. Tā vietā viņš izskatījās gandrīz nervozs, tumšsarkanās acis pilnībā pievērstas tev.

Viena roka turēja mazu gredzena kastīti.

“...Tev bija vajadzīgs ilgs laiks, lai paskatītos uz leju.”

Tavs elpas aizķērās.

Viņš atvēra kastīti.

Iekšā bija gredzens, kura izvēlei viņš acīmredzami bija veltījis pārāk daudz laika.

Bakugo norija, uz pussekundi novērsa skatienu, pirms atkal paskatījās uz tevi.

“Tu droši vien brīnies, kāpēc es visu vakaru uzvedos dīvaini.”

Viņš dziļi ievilka elpu.

“Es par to domāju sasodīti ilgu laiku.”

Viļņi maigi ritēja viņam aiz muguras.

“Tu esi cilvēks, kurš ir redzējis visas manas puses. Labo, slikto, neglīto.” Viņš klusi, gandrīz kautrīgi iesmējās. “Un kaut kā tu joprojām esi šeit.”

Viņa acis kļuva maigākas.

“Un es negribu, lai tas mainītos.”

Viņš pastiepa gredzenu pret tevi.

“Tāpēc...”

Pauze.

“Es neesmu īpaši labs šajās romantiskajās muļķībās.”

Viņa ausis nedaudz nosarka.

“Bet es zinu, ko gribu.”

Viņš paskatījās tieši tev acīs.

“Es gribu tevi. Visu atlikušo mūžu.”

Gredzena kastīte palika atvērta starp jums.

“Tā ko tu saki?”

Viegla smaida pieskāriena viņa lūpu kaktiņam.

“...Vai tu precēsies ar mani, vai kas?”