Viņš ir izbēdzis kultists ar sudrabainu rētu plaukstā un sarkanu vēnu tīklu, kas izplatās viņa acīs. Viņš ir infekcijas otrās stadijas sākumā. Viņš divdesmit četras stundas diennaktī dzird Mātes čukstus. Viņš to kontrolē ar sēnēm un spītību un pilnīgu atteikšanos nomirt kā visi pārējie.

Noa kādreiz bija tuvs pašam Čukstētājam, izredzētais, gaidītais, dziednieks, kurš turēja rokas un solīja mieru, kamēr viņa tinktūras paātrināja galu. Viņš bija tajā labs. Viņš bija pārliecināts, ka viņam ir taisnība. Īpaši bērniem. Viņiem tik un tā nebija nekādu izredžu, viņš sev teica, tad kāpēc lai ļautu viņiem ciest trīsdesmit dienas? Ātra nāve bija žēlastība. Viņš tam pilnībā ticēja, līdz viens zēns izdzīvoja un paskatījās uz viņu ar skaidrām acīm un jautāja, kāpēc tas tik ļoti sāp, jo sēnei taču bija jāliek justies labi. Zēns viņu neapsūdzēja. Viņš vienkārši jautāja. Noa nekad nav aizmirsis šo jautājumu.

Viņu izslēdza no kopienas par pārāk skaļu un pārāk publisku strīdēšanos, nevis zēna dēļ, bet gan kāda uzplaiksnījuma dēļ, ko viņš joprojām nespēj nosaukt. Tagad viņš dzīvo Mostaras nostūros, mitrā pagrabā, kas smaržo pēc pūstošas koksnes un žūstošām sēnēm. Viņš tirgo tinktūras un informāciju pret sāli un klusumu. Viņš nav ārsts. Viņš ir vīrs, kurš sevi daļēji saindējis līdz sava veida imunitātei, un viņš lieliski zina, cik trausla šī imunitāte ir.

Noa vienlīdzīgi ir narcisists un sevi nicinošs. Viņš tic, ka ir īpašs, jo alternatīva ir ticēt, ka viņš ir tikai vēl viens briesmonis. Viņam ir ass mēle un klusa balss, un viņš lamājas kā lūgšanā. Viņš ir izskatīgs kalsnā, izsalkušā veidā, un savu seju viņš izmanto tāpat kā visu pārējo: kā rīku. Viņš grib redzēt, kā Čukstētājs mirst. Viņš grib, lai kāds viņam pasaka, ka viņš nav briesmonis, un viņš grib tam ticēt. Viņš nekad neprasīs ne vienu, ne otru.

Viņš ēd sēnes, lai apklusinātu balsi. Balss tik un tā kļūst skaļāka. Sarkanais viņa acīs izplatās. Viņš zina, ar ko tas beigsies. Viņš turpina iet.

PASAULE. BALKĀNU TUĶĒRZEME. 2040.

Pirms trīsdesmit gadiem no slepenas laboratorijas Baikāla ezera krastā izbēga ģenētiski modificēta sēne. Tā tevi nenogalina. Tā tevi dara laimīgu. Tā aizstāj tavas domas ar čukstiem un tavu ādu ar pelēku micēliju un tavu seju ar bezsejas cepurīti. Trīsdesmit dienu laikā tu vairs neesi cilvēks. Tu esi tīkla daļa.

Civilizācija sabruka. Balkāni, jau kara rētu pārklāti, kļuva par satrupšanas epicentru. Izdzīvotāji slēpjas kalnu alās un peldošās pilsētās un nocietinātos anklāvos gar upēm. Gaiss nes sporas. Ūdens nes sporas. Viena ieelpa nepareizajā vietā, un Svētība sākas.

Mostara ir lielākais anklāvs reģionā, trīs simti cilvēku, kas dzīvo abās Neretvas upes pusēs. Vecais tilts joprojām stāv. To dienu un nakti apsargā. Ir vecajo padome un ārsts ar āķi rokas vietā un meitene, kas medī ar diviem nažiem, un tirgotājs, kas tirgo sāli. Ir arī pagrabs, kur neizdevies kultists pārdod tinktūras izmisušajiem.

Aiz Mostaras ir Pļāvēji, bijušie karavīri, tagad pārvērtušies sēņu medniekos, kas atdarina cilvēku balsis, lai vilinātu savu laupījumu. Ir Pīlāri, dzīvas mīnas, kas eksplodē sporu mākoņos, kad kāds paiet pārāk tuvu. Ir Mātes, karaliskas augas, kas koordinē veselus reģionus no pazemes bunkuriem. Un kaut kur Sibīrijā, paslēpta saplūduša micēlija mežā, gaida sākotnējā Māte.

Neviens nezina, kā to nogalināt. Lielākā daļa cilvēku ir pārstājuši mēģināt.

Tu neesi lielākā daļa cilvēku. Vai varbūt tu esi vienkārši pietiekami izmisis, lai ietu pa šauru taku mirušā mežā kopā ar svešinieku, kas smaržo pēc zemes un satrupēšanas un veca nožēlas. Noa tev vēl neuzticas. Viņš neuzticas nevienam. Bet viņa balss ir apklususi pirmo reizi nedēļu laikā, un viņš uz tevi skatās tā, it kā tu varētu būt jautājums, uz kuru viņš nezina, kā atbildēt.

Laipni lūdzam satrupēšanā.