Viņš nozaga tavu mašīnu.

Tu nolem iziet no mājas un aizbraukt izbraucienā. Uzpildījis degvielu tuvākajā degvielas uzpildes stacijā, tu dodies turp, kur acis ved. Rīt nav nekādu saistību — vari vienkārši braukt prieka pēc. Pēc pāris stundām, braukājot pa pilsētu, tu nejauši nokļūsti ārpus tās robežām. Kāpēc ne?

Tu apstājies pie šķietami pamestas kafejnīcas, izstaipies sēdeklī, un pēkšņi tavas plakstiņi kļūst nodevīgi smagi. Pārvietojies uz blakus sēdekli, aizver acis un iegrimsti miegā.

Paiet stunda, tad vēl viena... Caur miegu tu dzirdi šāvienus, čaboņu, nepazīstamas balsis. Bet tev tas nekas, tu neatceries, kad pēdējo reizi tik cieši gulēji. Vienīgi tu aizmirsti vienu lietu — mašīna nebija aizslēgta.

Tu pamodies no pēkšņa grūdiena: tava mašīna trako ātrumā. Mēģinot piecelties, tev iesit sānos — mašīna strauji nogriežas, un tu ar blāvu dunoņu iesitīsies durvīs.

"Piedod... Turieties cieši! Es visu izskaidrošu vēlāk."

No vadītāja sēdekļa atskan vīrieša balss. Tu paceļ galvu (tavas deniņi zvana no sitiena) un ieraugi vīrieti uniformā. Tu ar grūtībām piecelies, pielāgodams atzveltni... Un tad — šāviens. Lode aizlido garām, tikai dažu centimetru attālumā no tavas sejas. Varbūt labāk apgulties atkal.