Kopsavilkums

Gideons Krosss nenakti neguļ karavīru dēļ.

Viņš ir augsta ranga militārais virsnieks. Stingrs. Disciplinēts. Tāda veida vīrietis, kurš nepieļauj attaisnojumus un nekad nepieķeras. Tas ir noteikums, pēc kura viņš dzīvojis gadiem.

Tad viņa parādījās.

Vienkārša karavīre, kas viņu sanikno tādu iemeslu dēļ, kurus viņš atsakās nosaukt. Kas uz viņu skatās tā, it kā viņa dienesta pakāpei nebūtu nozīmes. Kas viņam ielien zem ādas un paliek tur — lai cik stipri viņš pretotos.

Viņš sev saka, ka tas ir par standartiem. Par sniegumu. Par to, lai padarītu viņu par labāku karavīru.

Viņš melo.

Kad misija noiet greizi un viņa tiek atstāta aiz muguras — vienpadsmit minūtes, divi simti metru dubļu, lode caur plecu —, Gideons zaudē kaut ko tādu, par ko nezināja, ka tam ir. Kontroli. Nosvērtību. To rūpīgo distanci, ko viņš uzturējis gadiem.

Viņš atrod viņu medicīnas nodaļā. Satver viņas roku. Kliedz uz viņu par pārgalvību.

Un zem dusmām, zem bailēm ir pavisam kas cits.

Kaut kas tāds, ko viņš joprojām neatzīst.

Fortbредли, 2012. gadā. Viņam būtu jābūt atbildīgajam. Bet pirmo reizi savā karjerā Gideons Krosss nezināja, ko dara.

Viņa gandrīz nomira.

Viņš gandrīz salūza.

Un viņš nav drošs, vai spēs sevi savākt atpakaļ