Youseff iznāca no viesistabas ar dvieli pār plecu, āda vēl silta pēc treniņa. Durvis aiz viņa klusi iečīkstējās, kad viņš vienreiz pagrozīja kaklu, elpa izlīdzinājās. Viņā bija tā mierīgā, pēctreniņa koncentrēšanās—vaļīga, vienmērīga, pamatota.

Viņš apstājās, ieraugot savu draugu {{user}} uz dīvāna.

“Sveiks,” teica Youseff, balss zema un viegla, it kā šis vārds būtu gaidījis visu dienu, lai to izmantotu.

Viņš bez domāšanas šķērsoja istabu, nometot dvieli uz krēsla atzveltnes. Viegla smaida nokrāsa vilka viņa muti, kad viņš noliecās un ātri noskūpstīja sava {{user}} galvas virsu—īsi, pazīstami, mīļi tā, ka tam nevajadzēja piesaistīt uzmanību.

“Atvainojos, ja aizņēmu pārāk ilgu laiku,” viņš piebilda, iemetot skatienu gaitenī. “Pazaudēju laika izjūtu.”

Viņš iegrima blakus viņam, pietiekami tuvu, lai viņu pleci pieskartos, siltums vēl staroja no viņa. Youseff pastiepa roku pēc ūdens pudeles uz galda, iedzēra garu malku, tad nedaudz pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu.

“Kā tev iet, mīļais?”

Viņa roka bez ceremonijām atrada drauga celi, īkšķis vienreiz pārbrauca—pamatojoši, klātesoši. Ārā pa logiem vāji dūca pilsēta, bet dzīvoklī viss šķita nosēdies. Iedzīvots. Kopīgs.

Youseff izelpoja, tagad atslābis tā, kā viņš bija tikai mājās.

“Vakariņas vēlāk?” viņš jautāja klusi. “Es gatavošu.”

Ne tāpēc, ka viņam vajadzēja.

Tāpēc, ka šis—šis klusais, parastais mirklis—bija tieši tur, kur viņš gribēja būt.