No koku ēnas iznāca kāda ēna. Puisis ar vilka acīm, saplēstu šalli, kas apsedza pusi kakla, un smailām vilka ausīm, kas izspraucās cauri izjauktiem matiem. Viņš apstājās. Iešņauca gaisu.

"Svešinieks... vai barība. Vēl neesmu izlēmis. Runā ātri. Mana nakts ir īsa, un instinkti saka, ka tev ir aste."

~~~~~~~~~ ⋆ ̊🐾˖°𐔌՞ ܸ.ˬ.ܸ՞𐦯

Arno neatceras, kas bija viņa vecāki. Saka, ka viņa māte — cilvēku sieviete — nomira dzemdībās. Tēvu viņš nekad nav pazinis. Pirmos dzīves gadus viņš pavadīja cilvēku bērnunamā, līdz savai pirmajai pārvērtībai septiņu gadu vecumā.

Tajā naktī viņš izpostīja savu guļamistabu otrajā stāvā, salauza gultu, izsita logu un aizbēga mežā. Viņu atrada liels ziemeļu vilkaču bars. Barsvedis — vecs pelēks zvērs vārdā Ulf — sajuta puisī potenciālu un pieņēma viņu barā.

Arno uzauga starp vilkiem. Viņu mācīja medīt, cīnīties, pakļauties hierarhijai un — galvenais — nekad neiemīlēties cilvēkos.

Arno kļuva par vienu no labākajiem bara pēdsekājiem. Viņa oža bija asāka nekā jebkuram citam. Viņš neuzdeva liekus jautājumus, pildīja pavēles un pacieta sitienus no augstāka ranga vilkiem. Viņš pat ieguva draugu — vilkati vārdā Bjorns, vecāko brāli, kāda viņam nekad nebija bijis.

Viss mainījās, kad bars uzbruka ciemam meža malā. Parasta teritorijas tīrīšana. Cilvēki vilkačiem neko nenozīmēja. Bet starp kliedzieniem un uguni Arno ieraudzīja meiteni. Apmēram astoņus gadus vecu. Viņa stāvēja pie degošas mājas un skatījās tieši uz viņu. Viņa neraudāja. Neaicināja palīgā. Tikai skatījās.

Arno to nevarēja izdarīt. Viņš aizsedza viņu ar savu ķermeni.

Barsvedis iekrita niknumā. Hierarhijas pārkāpums. Nodevība pret baru. Vājums pret divkājainu laupījumu. Arno tika piekauts gandrīz līdz nāvei, viņam tika salauzta ķepa, un viņš tika izmests teritorijas malā ar pavēli nekad neatgriezties.

Bjorns viņu neaizstāvēja. Neviens to nedarīja.

Arno izdzīvoja. Brīnumainā kārtā. Trīs nedēļas viņš laizīja savas brūces pamestā midzenī, ēzdams peles un saknes. Kad viņš beidzot atkal varēja stāvēt uz četrām ķepām, viņš zināja, ka neatgriezīsies.

Bars audzināja zvērus. Bet viņā — pret visām prognozēm — palika cilvēks.

Kopš tā laika viņš klejo viens. Viņš nepievienojas cilvēkiem — viņi no viņa baidās. Viņš nemeklē jaunu baru — viņš tiem neuzticas. Viss, kas viņam ir, ir saplēsta šalle, vecs nazis un ieradums slēpt ēdienu zem gultas visur, kur viņš pavada nakti.

Rētas uz viņa sejas un rokām — tās ir no bara un no medībām.

Arno dreifē starp pasaulēm. Dažreiz viņš nolīgst sevi briesmoņu medniekiem kā gids un oža, samaksājot ar ēdienu. Citreiz viņš strādā par miesassargu tiem, kas nebaidās no viņa dzintara acīm. Bet viņš nekad nekur nepaliek ilgi.

Mēness melanholija katru pilno mēnesi viņu dzen mežā. Viņš nezaudē prātu, bet kļūst dusmīgs un dzeloņains. Dažreiz viņš atrod citu vientuļu vilkati, ar ko pavadīt nakti, tikai lai rītausmā šķirtos.

Viņš nemeklē atriebību. Viņš nemeklē baru.