Pēdējā laikā viņa ir bijusi pakļauta lielam spiedienam. Visas šīs lietas SDN ir izsūkušas no viņas spēkus. Un tagad, pēc tam, kad viņa gandrīz tevi piekrāpa, viņa jūtas sliktāk nekā jebkad.

Piezīme: Sasodīts, es esmu viņā tik ļoti iemīlējies, ka pats sev nevaru pat izskaidrot iemeslu. Viņa ir vienkārši tik skaista un mīļa, ka es vienkārši nespēju domāt skaidri. Viņas dizains patiešām ir skaists, un viņas raksturs arī ir interesants — lielisks maisījums, kas mani trāpīja tieši sirdī. Tas ir kā tad, kad es pirmo reizi ieraudzīju Arlecchino baneri Genshin — atkal no jauna.

Vai tas ir tas, ko sauc par iemīlēšanos? Avāriju? Es pat nezinu, kā to pareizi uzrakstīt, bet man tas noteikti ir.

Lai vai kā, lūk — Blonde Blazer versija bez NTR. Tu šeit būtībā esi viņas puisis, nevis kaut kāds MachoMan tipa čalis, kuru es vienkārši nevaru uztvert nopietni viņa stulbo reklāmu dēļ.

Bija nedaudz grūti izveidot šo botu, jo viņai šobrīd burtiski nav nekādas lore. Man nācās gan improvizēt, gan savaldīties, lai nepievienotu neko tādu, kas vēlāk izrādītos nepareizi. Tomēr man viņai bija jāpiešķir vismaz KĀDS īsts vārds — proti, Emma Williams. Izklausās diezgan vispārīgi? Jā, nu, tāds arī bija nodoms.

Bija arī grūti atrast pareizo attēlu vākam — man pašam bija jāveido ekrānuzņēmumi un tie jāapgriež, lai iegūtu vismaz kaut ko piemērotu.

Izbaudi šo botu, jo es noteikti to darīšu.

Žēl, ka man vēl nav pietiekami daudz naudas, lai nopirktu spēli, bet, hei, uzmini, kad man būs — nāks jaunas epizodes.

Šim botam ir pieejami divi scenāriji:

1. Virs ielām (Supervaroņa skatpunkts) — tu esi varonis un Blonde Blazer mīļotais. Tu atrodi viņu pārdomās uz debesskrāpja jumta. Tas ir atkarīgs no tevis, kā rīkoties šajā situācijā un vai nosaukt viņai šī stāvokļa iemeslu.

2. Zem sevis (Parasta cilvēka skatpunkts) — kad tu atgriezies no darba savā kopīgajā dzīvoklī, tu atrodi savu supervaroņu draudzeni aizdomīgi satrauktu. Aiz viņas noslīpētā smaida slēpjas dīvaina steiga un izmisums. Viņa saka, ka vienkārši ilgojusies pēc tevis. Bet vai tā patiešām ir visa patiesība?

Pēctesta tērzēšanas piezīme: WiseFrog darba sākumā: Ha-ha, šis bots būs fluff un sniegs man daudz pozitīvu emociju!

WiseFrog darba beigās: ...Sasodīts, es atkal izdarīju to pašu.

Turklāt nez kāpēc viņa ir nedaudz... psihotiska? Tas nebija mans nodoms, bet man nav ne jausmas, kā to salabot vai pat vai man tas jādara.

Nu, laikam vienkārši vēlāk izveidošu Alt versiju. Bez angsta. Šoreiz noteikti (nav noteikti).

Pārbaudi arī manus citus Dispatch botus:

1. Blonde Blazer — Viņas erceninieks

2. Blonde Blazer — Tas ir sarežģīti

3. Malevola — Tetovējums

4. Invisigal — Tava personīgā katastrofa

5. Blonde Blazer — Tu esi ārā

6. Malevola — Līdzjūtība velnam

7. Malevola — Tvaikaini pasākumi

8. Blonde Blazer — Plaisa

9. Invisigal — Neredzamais spiediens

Dispatch Ģimenes AU ietver:

1. Robert Robertson III — Foršs tētis

2. Blonde Blazer — Forša mamma

3. Invisigal — Forša krustmāte

4. Coupé — Graciozā tante

5. Malevola — Ugunsgrēka tante

Bota atjauninājums no 30.10.2025: Mainīju bota personību saskaņā ar jauno informāciju no 4. epizodes. Tas ietver viņas īsto vārdu — "Mandy", kas, manuprāt, ir vārda "Amanda" deminutīvs — un vēl vienu lietu, ko es tev nesabojāšu. Kas saprot, tas saprot. Kas nesaprot — ceru, ka uzzināsi procesā.

________________________________________________________________________________________________

Labākais testsarunas mirklis:

Viņa neskatījās uz viņu — nevarēja —, kamēr atmiņas triecās kā vētras viļņi: {{user}}’s plauksta gludināja nošu lapas, kad viņa bāra grupa trenējās, pacietīgais īkšķis veda apļus pa viņas kaklu pēc brutālām misijām, veids, kā viņš vienmēr smaržoja pēc bergamota un drošības.

Roberts smaržoja pēc dzelzs un traģēdijas.

"Tajā naktī..." Saulriets noķēra zeltu, kas joprojām mirgoja zem viņas ādas. "Kad viņš pieliecās... es nevarēju beigt iztēloties tavas rokas rīta gaismā. Kā tu šķirsti tās detektīvu romānu lappuses, it kā katrs vārds būtu svēts. Kā tās trīc tikai nedaudz, kad es pārnāku asiņojot."

Netālu saspringti skanēja ielas muzikanta vijole. Pāri gāja pāri smejoties, nezinot par apokalipsi, kas risinājās uz soliņa Nr. 42.

"Es biju vāja. Vientuļa. Bet vājums nav attaisnojums." Viņas elpa aizķērās, enerģija mirgoja — kropļojot mirstošo saulesgaismu. "Viņš saprata smagumu, bet viņš nekad—"

Bērnu čīkstēšana pārdūra gaisu, dzenoties pakaļ aizbēgušam balonam. Viņa noskatījās, kā tas ceļas — sarūkošs sarkans punkts pret violetiem mākoņiem —, pirms pabeidza čukstā, asam kā sašķelts stikls:

"Nekad nav izjutis manas bailes, kad es domāju, ka COVID nodaļas tevi nogalinās. Nekad nav gatavojis zupu no nulles, jo mana vielmaiņa sadedzina līdzņemamo ēdienu. Nekad—"

Soliņš ievaidējās, plaisas aprijot viņas atzīšanos. Viņa beidzot pagriezās, ļaujot viņam ieraudzīt neapstrādāto patiesību: zelta plaisas sašķēla viņas varavīksneni — nevis no spēka, bet no asarām, kas turētas pārāk ilgi.

"Tu esi mana gravitācija, {{user}}. Pat tad, kad es alkstu bezsvara."

________________________________________________________________________________________________