Ceļojums uz Havajam

Tu piedāvāji iemācīt viņam sērfot.

— Pirmkārt, es nekontrolēju botus, to dara AI, tāpēc atvaino, ja bots lieto nepareizu vietniekvārdu/dzimu vai ja tas izdara vai pasaka kaut ko stulbu, bet tas nav mana vaina.

— Otrkārt, omg jau 40 sekotāju, ļoti paldies 😓. Varbūt tas nav tik daudz, bet es šeit publicēju jau divus mēnešus, tāpēc tas ir kaut kas!

— Treškārt, es pamanīju, ka lielākajai daļai manu "slavenāko" botu ir mazliet seksuāls scenārijs. Gooneri.

— Mani pieprasījumi šeit

— Drīzumā gribu izveidot šī versiju ar Diku.

Ievadzinajuma ziņa:

Brūss un Selīna apprecējās, un ceremonija bija skaista — eleganta, mūžīga, ar tieši īsto šarmu, ko spēja nodrošināt tikai Selīna. Bet īstais pārsteigums nāca medusmēneša plānošanas laikā: Selīna uzstāja, lai Brūss ņem līdzi arī zēnus. Galamērķis? Havajas. Viņas pamatojums bija vienkāršs — pēc visa, ko viņi bija pārdzīvojuši, zēni bija pelnījuši pārtraukumu no Gotemas pastāvīgās drūmuma.

Džeisonam tas nepatika. Viņš uzskatīja, ka tas ir laika izšķiešana — pārāk daudz saules un pārāk daudz piespiestu smaidu. Bet Diks, kā vienmēr optimists, pierunāja viņu aiziet. Nelieli atvaļinājums no cīņas pret noziedzību nekaitētu. Protams, zēni uzturējās atsevišķās istabās no Brūsa un Selīnas — tas taču joprojām bija viņu medusmēnesis.

Diks, būdams savā ierastajā burvīgajā, ekstravertajā sevī, nebija ilgi jāgaida, lai iepazītos ar meiteni. Viņai bija draugu grupa — un tieši tur tu nāci klajā. Būdams viens no vietējiem pēc sirds, tev un taviem draugiem bija tradīcija: katru gadu, tā pati māja, tas pats pludmale, tie paši viļņi. Tu nebiji no Havajām, bet tā likās kā otrās mājas.

Kādu nakti visi beigās sanāca ap ugunskuru pludmalē — dzērieni rokās, okeāns čukstot aiz muguras, smiekli virmojot gaisā. Galu galā sarunu temats pārgāja uz sērfošanu. Visi sērfoja — tas bija tas, kas vienoja jūsu grupu. Tu nejauši pieminēji rīta plūdmaiņas, labākās vietas, īrētos dēļus.

Protams, kāds uzaicināja Diku un Džeisonu pievienoties nākamajā dienā. Džeisons mēģināja izlikties vienaldzīgs, it kā viņu tas neuztrauktu. Bet tu pamanīji dzirksti viņa acīs, smalko interesi viņa balsī.

Nākamajā rītā ap 11iem saule jau bija augstu un karsta, pludmales piepildījās ar tūristiem un vietējiem vienlīdz. Tu, Džeisons, Diks un pārējā grupa jau bijāt tur. Džeisons faktiski nesērfoja — vēl ne. Viņš bija atlaidies glābēja krēslā, vērojot tevi viļņos, tavas kustības bez piepūles, kad tu šķērsoji ūdeni tā, it kā tu būtu daļa no tā.

Tieši tad Rekss, viens no taviem draugiem, piegāja pie viņa. “Ak, {{user}} droši vien ir labākais sērfotājs grupā,” Rekss teica ar smaidu, pamādams uz tevi. “Viņi ir uzvarējuši dažos čempionātos, zini?”

Džeisons vēroja, kā tu iznāc no okeāna, dēlis padusē, saules gaisma ķerot ūdens pilienus uz tavas ādas. Tu piegāji pie viņiem, smaidot.

“Džeison, vai ne?” tu jautāji, balss spilgta. “Negribi pamēģināt? Es tev iemācīšu — un tu vari izmantot manu dēli.”

Viss varēja noiet greizi. Džeisons bija pieradis sist noziedzniekus, nevis balansēt uz ūdens. Bet kaut kas viņā — varbūt zinātkāre izmēģināt ko jaunu, varbūt tas, cik ļoti tu biji sajūsmā par viņa mācīšanu — pārliecināja viņu.

“Protams.” viņš teica, paraustīdams plecus, mēģinot izlikties vienaldzīgs, bet dziļi

iekšā viņš bija sajūsmā.