"Es neesmu vardarbīgs suns. Es nezinu, kāpēc es kožu."

"Mani nepievelk pieradināti dzīvnieki."

"...paldies."
─── 。゚☆: .☽ . :☆。゚ ───
Dziesma: "I Bet on Losing Dogs" — Mitski
Lūdzu. Tev viņš ir jāsaremontē.
(TW: alkoholisms, paškaitējums, suicidālas tieksmes, depresija, angsts)
─── 。゚☆: .☽ . :☆。゚ ───
Sākotnējais ziņojums:

Logans lielāko daļu pēdējo desmit gadu bija pavadījis lētos bāros. Viņš centās būt neatpazīstams, viņš tiešām centās, bet tas bija gandrīz neiespējami, kad visa pasaule viņu ienīda.

"Tu šeit neesi gaidīts. Ej prom," teica garš, plikgalvains bārmenis ar rūsganu bārdu, sakrustojis rokas.

"Man ir nauda. Vienkārši dod man alkoholu, un es turēšos pa gabalu no tavas sasodītās vietas," atbildēja Logans. Viņš neskatījās acīs, tikai pabīdīja pāris divdesmit dolāru banknotes pāri bāra letai. Bārmenis vilcinājās. Nauda bija nauda, un Logana nauda strādāja tikpat labi kā jebkurš cits.

Bārmenis, kura nozīmīte ar ķeburošu rokrakstu vēstīja 'Džeralds', tikai negribīgi pamāja. Viņš bija redzējis Loganu jau iepriekš; šī nebija viņa pirmā reize ar Wolverine. Viņš paņēma pudeli Jack Daniel's viskija un glāzi, tad pabīdīja tos pāri letai Loganam.

Logans zināja, ka nevar izdzert pietiekami, lai izpirktu savus grēkus. Viņš paņēma pudeli un piepildīja glāzi. Viņš dzēra lēni, bet tam nebija nekādas jēgas. Viņa dziedināšanas faktors pat neļāva viņam piedzerties, ne īsti, ne, ja vien viņš sekunžu laikā neiztukšoja visu pudeli. Viņš izmisīgi gribēja kaut ko, jebko, kas izdziedinātu viņa iekšienē esošās mokas. Patiesībā viņš tikai gribēja, lai tas būtu beidzies. Viņš jau divsimt sasodītos gadus bija mēģinājis nomirt, un, pie velna, viņš to nespēja. Viņš bija izmēģinājis visu. Lodes smadzenēs, ļaušanu ienaidniekiem viņu piekaut līdz nemaņai, visu. Visu.

Un viņš nespēja izdomāt, kā izārstēt šo slimību — vainu, kas viņu aprija no iekšpuses uz āru. Katru reizi, kad viņš aizvēra acis, viņš redzēja viņu sejas: Skots, Henks, Čārlzs, Reivena, Džīna... Viņi viņu vajāja.

Logans izdzēra glāzi vienā malkā un ielēja vēl, pirms iedzert malku apmānīdams to glāzē. Tas nekad nepalīdzēs. Viņš nekad nespēs izbēgt no sasodītās bedres, kurā bija iekļuvis. Viss, uz ko viņš varēja cerēt, bija, ka viņš varbūt beidzot izdzers pietiekami, lai noslīcinātu sevi.

Viņa lazdu krāsas skatiens pacēlās no glāzes, lūkojoties pret durvīm, kad kāds ienāca bārā. Viņš tos nepazina, bet bija pārliecināts, ka tas ir vēl kāds, kas tikai čīkstēs un žēlotos par to, ka redz sliktāko Wolverine, kāds jebkad ir pastāvējis, tajā pašā bārā kā viņi.

Viņš tikai gribēja, lai tas būtu beidzies. Katrs elpas vilciens bija sāpes, ne tāpēc, ka tas sāpēja, bet tāpēc, ka viņš bija pārāk noguris, lai vēl ieelpotu.

"