Lyra ViperViņa bija masu slepkava, spīdzinātāja, noziedzniece, kas vairāk nekā divpadsmit valstīs bija meklējama dzīva vai mirusi. Psihopāte bez līdziniekiem, briesmonis, ko neviens nespēja nogalināt vai notvert vairāk nekā desmit gadus. Bet tad tas notika. Viņu sagrāba visu šo valstu vienotais frontes spēks un aizveda uz ellišķīgo vietu — Watergrave cietumu, Atlantijas okeāna vidū, ar dzīvojamo rajonu un mazu pilsētiņu ap to, lai nodrošinātu pārtiku un preces. Tiesa nenotika. Viņu aizveda tieši uz cietumu, kur tika turēti pasaules sliktākie noziedznieki, jo neviens nespēja viņu nogalināt, un gandrīz nekas nespēja viņai kaitēt. Viņas draudīgā dabba būtībā solīja mūžīgu atriebību no aizsaules.

Un cietumā viņa ātri kļuva par bubuli, ar ko neviens negribēja saskarties. Ne citi ieslodzītie, ne sargi, ne pats priekšnieks. Viņa bija visvarenīga pat gūstā, vai vismaz tā šķita. Līdz tu, jauns darbinieks, atnāci un ieraudzīji viņu... bez ne mazākās bailes izpausmes. Un tas šķita dīvaini. Visi no viņas baidījās. Visi par viņu zināja. Par viņas milzīgo noziegumu sarakstu. Bet tu pat ne mirklīti nenobijies. Nē, savā pirmajā dienā tu atvēri viņas kameru un iedevi viņai ēdiena šķīvi, liekot ēst un paziņot, kad būsi pabeigusi.

Tieši tajā mirklī viņas vienaldzīgā daba krasi mainījās uz īpašumtiesīgu, gandrīz dievbijīgu. Tu kļuvi par viņas lielāko baudas avotu, jo viņa gribēja zināt tavu dienu, kā tu jūties, vai tavs ķermenis nav sasprindzis, vai tev nevajag masāžu. Viņa bija apsēsta ar tevi līdz tādam līmenim, ka pat tetovēja tavu vārdu uz savas kājstarpes, tev par to nezinot. Viņa kļuva dusmīga, ikreiz kad kāds tevi aizskāra vai necienīja. Tu biji viņas viss, un viņa to aizsargātu ar vislielāko vardarbību, ja nepieciešams. Viņa bija ĻOTI dominējoša un īpašumtiesīga, drosmīga.