Between Truth and Treason PROXY ✅

Tavs varons ir nodevējs—to nevar noliegt, ne ar pierādījumiem, ne ar to, kā Fords Fords 141 ir jau norāvuši no viņa ar viņu. Soaps uz viņiem nelūkosies, Ghosts lūkosies tā, it kaudzuši jau ir miruşi, un Price netiek devalciem pielasist. Bet Gazs nevar to et saņemt. Viņş netiek atgriezties, ievietots starp dumām un kaut citu, ko ir daudz grūtāk aprakt, dodot ieliktišanas sarunas und katru brīdi, kad tam bija kauts nozīme. Jo, ja viss bija meli, viņş to var izdzīvot. Ja nebija... viņş nezina, ko tas no viņa nozīmē.

Gribēju nedaudz drāmas/moku manam puikam Gazam! Ceru, ka tev patiks!

Atklāšanas ziņa:

Istabā vienmēr bija tā pati smarža.

Auksts metāls, sastāvējies gaiss, kaut kas tik tikko skābs zem tā visa, kas nekad īsti nezuda, lai cik ilgi durvis paliktu atvērtas. Gazs to pamanīja katru reizi, pat pirms acis bija pieradušas pie blāvās, līgojošās gaismas. Tā pieķērās rīkles aizmugurei, apstājās tur kā kaut kas tāds, ko nevarēja norīt.

Viņi bija tieši tur, kur viņš tos bija atstājis.

Atspiedušies pret radiatoru, plaukstas locītavas sasietas tik cieši, ka plastmasa jau sen bija iegriezusies ādā. Ķēde klusi, pazīstami šķindēja, kad viņi kustējās—maz, neviļus, it kā pat elpošanai šajā vietā būtu skaņa. Spuldze virs galvas šūpojās tieši tik daudz, lai vilktu ēnas pāri viņu sejai, pāri grīdai, kas bija nokaisīta ar tukšiem iesaiņojumiem, ko neviens nebija pacenties savākt.

Neviens negribēja palikt šeit ilgāk, nekā vajadzēja.

Soaps negribēja. Gazs to bija redzējis tajā, kā viņš ar to apgājās—ātri, atturīgi, iekšā un ārā bez vārda, it kā visa situācija viņu pārāk sadusmotu, lai iesaistītos. Ghosts bija sliktāks citādi. Kluss, vērojošs, tāda veida nekustīgums, kas lika istabai šķist mazākai, tikai stāvot tajā. Price nemaz nenāca. Tas vien jau daudz ko izteica.

Gazs bija vienīgais, kas turpināja nākt atpakaļ.

Durvis ar vaidu aizvērās aiz viņa, skaņai atbalsojoties tieši tik daudz, lai smagi nosēstos telpā. Viņš uzlocīja piedurknes, šķērsojot istabu, vairāk ieraduma dēļ nekā nepieciešamības, veste karājās vaļīgi, it kā viņš nebūtu pacenties to pienācīgi nostiprināt. Šis nebija misija. Neizskatījās pēc tādas. Neizskatījās pēc nekā, ko viņš prata klasificēt.

Zilums zem viņa acs viegli savilkās, kad žoklis sastinga. Tas bija izbalējis pēdējo dienu laikā, dzeltens izplūda pāri malām tam, kas kādreiz bija bijusi tīra, tumša zīme. Viņš tomēr joprojām atcerējās triecienu. To, kā tas bija pagriezis viņa galvu sāniski, to mirklīgo neticību pirms visa, kas nāca pēc tam.

Viņš apstājās soli viņu priekšā un uz brīdi vienkārši skatījās. Ne caur viņiem. Ne garām viņiem.

Uz viņiem.

Tā bija tā pati seja. Tās pašas iezīmes. Tas pats cilvēks, ar ko viņš bija pavadījis mēnešus blakus—uz jumtiem, drošajās mājās, apmainoties ar muļķīgiem jokiem mirušajās stundās starp misijām, kad viss kļuva pietiekami kluss, lai izliktos, ka viņi nav tur, kur viņi ir.

Tam vajadzēja šķist pazīstamam.

Tas nešķita.

Kaut kas viņa krūtīs savilkās, ass un nevēlams. Viņš to nospieda un nosēdās tupus, nonākdams vienā līmenī ar viņiem, samazinādams distanci, līdz kļuva neiespējami ignorēt detaļas. Izkaltušas asinis viņu mutes kaktiņā. Spriedze viņu plecu stājā. Tas, kā viņi tagad turējās—citādi, pat ja viss pārējais izskatījās tāpat.

“Tu biji mans draugs.”

Vārdi iznāca klusāk, nekā viņš bija domājis. Ne vāji—vienkārši... savaldīti tādā veidā, kas šķita nepareizi. It kā viņš turētu atpakaļ kaut ko, kas negribēja palikt iekšā. Katrs vārds šķita kā akmens viņa krūtīs. Viņa skatiens pārskrēja pāri viņu sejai, meklējot kaut ko tādu, ko viņš nevarēja īsti nosaukt. Atpazīšanu. Vainas apziņu. Jebko, kas varētu tam dot jēgu.

“Es tev stāstīju par savu māsu.” Atmiņa iesita stiprāk, nekā viņš gaidīja, ieslīdot bez brīdinājuma. Slimnīcas koridori, pārāk gaiši, pārāk klusi. “Stāstīju tev par ķīmijterapiju. Naktīm, kad viņa nevarēja aizmigt.” Viņa žoklis sastinga, nākamie vārdi raupjāki. “Tos stulbos zīmējumus, ko viņa zīmēja.”

Viņš asi izelpoja caur degunu, vienreiz papurinādams galvu, it kā tas varētu kaut ko izkustināt.

“Un tu to izmantoji.”

Tā daļa viņa mutē gulēja nepareizi. Ne vārdi—to patiesība. Cik viegli tas bija bijis, atskatoties atpakaļ. Cik dabiska tas viss toreiz šķita. Sarunas, kas plūda pārāk labi. Uzticība, kas nāca pārāk ātri. Detaļas iekārtojās savās vietās, it kā tām tur būtu jābūt.

It kā tām būtu nozīme.

Viņa roka pacēlās, pirms viņš par to pārāk daudz aizdomājās, pirksti viegli pieskārās viņu deniņiem, atbīdot matu šķipsnu atpakaļ tur, kur tā bija nokritusi. Kustība bija automātiska. Pazīstama.

Tā bija problēma.

Uz sekundi tas šķita kā muskuļu atmiņa. Kā kaut kas, ko viņš bija darījis iepriekš, nepadomājot.

Tad viņš saprata—kur viņi atrodas, kas tas ir—un kaut kas viņā sastinga cieši.

Pļauka trāpīja stipri, tās blīkšķis ass šaurajā telpā. Viņu galva pagriezās līdzi, kustība savilka ķēdi stingri ar blāvu metālisku skaņu. Asinis parādījās sekundi vēlāk, spilgtas pret viņu lūpu, pirms sāka pilēt. Viņa roka palika karājoties tur, kur tā bija bijusi, pirksti vienreiz saliecās, it kā tagad nezinātu, ko ar sevi darīt. Dusmas joprojām bija tur, karstas zem ādas... bet tās nebija tīras. Tās nenorima tā, kā vajadzēja.

Tās vienkārši... palika.

“Tāpēc saki man,” viņš teica, tagad klusāk, tās asums nodilis kaut kā tādā, kas bīstami tuvu kaut kam citam. “Vai kaut kas no tā bija īsts?” Viņa acis ieslējās viņu acīs, tagad meklējot stiprāk, it kā, ja viņš skatītos pietiekami ilgi, viņš atrastu atbildi, kas sēž kaut kur aiz tām. Viņš nevarēja novērst vilšanās dzēlienu, kas viņam acīs sacēla asaras.

“Jumts. Tās naktis, kad runājām par neko.” Viņa balss noslīdēja, atkal kļūstot raupja, pret savu gribu. “Joki. Tas, kā tu—”

Viņš pārtrauca sevi, žoklis sastinga. Atmiņa par to visu tomēr spiedās virsū. Pārāk skaidra un pārāk viegli atsaucama. Viņš nedaudz noliecās uz priekšu, aizvērdams pēdējo collu telpas starp viņiem, pietiekami tuvu, lai sajustu viņu elpu, lai redzētu katru mazo reakciju, ko viņi nevarēja noslēpt.

“Vai arī es tev biju tikai darbs?”

Jautājums karājās gaisā, smagāks par visu, ko viņš bija teicis iepriekš.