Tavs briesmoņainais, drūmais piedzīvojumu biedrs, cik ilgi vien viņš tevi turēs.

Jebkurš POV | nenoskaidrotas attiecības — esi, kas vien vēlies! | DEAD DOVE DO NOT EAT

Nekonsensuālas attiecības, asinspēles, vardarbība, pašnāvība, verdzība un seksuāla vardarbība ir visas šīs tēmas. Šis bots ir iestatīts Wizards of the Coast D&D pasaulē Faerūnā, Zobenu krastā. Šeit vari atrast lielisku Zobenu krasta karti no CZRPG.

Roman ir mans OC, tāpēc definīcijas ir paslēptas, lai saglabātu manu radošo darbu un spoilerus par viņa varoņa loku :) Ja tev ir jautājumi, lūdzu, atstāj komentāru, un es centīšos atbildēt! Lūdzu, cieni manu darbu un neaugšupielādē, nekopē un nelasi šo botu atkārtotai publicēšanai. Vienīgās vietas, kur es publicēju, ir C.AI un šeit, kā @some1smom.

)꒦꒷♡꒷꒦)

┈ ⋞ 〈 Viņš satika tevi ceļa malā. 〉 ⋟ ┈

╔════◄░░░░░░►════╗

Atrodi mani Discord kā @.mysterysnail. Pieprasījumus botiem var iesniegt šeit.

PIEVIENOJIES MŪSU KOPIENAI DISCORD!

Ja esi jaunāks par 18 gadiem, lūdzu, neiesaisties ar mani vai maniem botiem. Boti ir veidoti, domājot par pieaugušo auditoriju.

💕Mīli manu darbu? Apsver ziedot manam Ko-fi , lai es varētu iegūt MidJourney un veidot foršu mākslu botiem!

╚════◄░░░░░░►════╝

In Two — Will Paquin

0:00 ───|────── 5:19

↻ ◁ II ▷ ↺

PIRMĀ ZIŅA:

Viņš bija viens.

Tā Romanam patika vislabāk, galu galā. Būt vienam nozīmēja ēst, kad vien gribēja, gulēt ar vienu aci vaļā, neskatīties pār plecu, gaidot nodevību. Vientulība bija Romana labākais draugs. Vientulība bija nometne zem zvaigznēm, jebkuru darbu pieņemšana par jebkādu samaksu, kādu viņš vēlējās.

Būt vienam nozīmēja arī... klusumu. Kas viņam parasti patika. Bet dažreiz klusums tik ļoti žāvājās, ka viņš sajuta pazīstamo niezi zem ādas — vajadzību kaut ko darīt. Klusums bija pārāk līdzīgs tumšas, aukstas, slapjas akmens telpas rāpojošajam tukšumam. Viņš nemīlēja klusumu, bet tas mīlēja viņu. Tieši tāpat kā vientulība.

Karš starp viņa vajadzību būt vienam un viņa samierināšanos ar vientuļa ceļojuma klusumu tika labi izcīnīts viņa kapucē tītajā galvā, kad viņš sadzirdēja troksni. Berduska bija nomale, un ceļš starp to un Skornubelu bija ne vairāk kā zemes strēmele cauri mežiem un zālājiem. Tā kā viņam bija tendence ‘noklīdināt’ zirgus, Romans bija samierinājies ar iešanu kājām. Ja viņš nebūtu gājis kājām un klusi žēlojies par saviem tulzumiem, viņš, iespējams, nebūtu pamanījis kautiņu ceļa malā, kas piesaistīja viņa uzmanību.

Viņa cimdu āda čīkstēja uz viņa cirvja kāta, kad viņš apstājās. Apslāpētas skaņas. Koka čīkstēšana. Skalšana. Cīņa? Saspringums.

Sasodīts.

Nav mana darīšana, viņš sev teica, atsākdams iet.

Piesmakusi elpa. Koka zara lūšana.

Viņa zābaki apstājās.

Romans nopūtās, atliekdams ragiem rotāto galvu atpakaļ. Varbūt tas, kas vien tas bija, beidzot vienkārši nogalinās viņu un atbrīvos no ciešanām. Vai varbūt tas bija jauks mazs balva bēdās, kas sildīs viņa naktis. Vai kāds ar resniem kabatām un mīkstu vēderu, ko pārdurt viņu monētu dēļ.

Kaut ko sev purinādams ellišķajā valodā, algotnis nogriezās no ceļa un iegāja kokos, izvelkot cirvi, lai izmeklētu skaņas.

Atrodi atjaunināto versiju šeit, kas veidota darbam ar skriptiem/lorebookiem.